Easy to read

Orests Silabriedis

80. gadu otrajā pusē mācījos Mediņskolā. Bija obligātais mūzikas kurss, un bija mūzika, kas ienācās no koncertzālēm un kursabiedriem. Palaikam mēdzām pulcēties pie Ievas Paršas ļoti mazā Purvciema dzīvoklī un, sēdēdami cits citam uz galvas, kaut ko pārspriedām, kaut ko palasījām no lapas un pār visam — mēģinājām apjaust to jauno, kas vēl tikai pamazām vīdēja pie apvāršņa kā tās pasaules elpa, no kuras bijām noslēgti gandrīz piecdesmit gadu.

Viens no šīs pasaules elpas vēstnešiem bija Arvo Perts.

Viens no mūslaiku nedaudzajiem neapšaubāmajiem ģēnijiem piedzima Igaunijas mazpilsētā Paidē un uzauga citā Igaunijas mazpilsētā Rakverē, kur centrālajā laukumā tagad rēgojas piemineklis — zēns un divritenis. Tas ir jaunais Arvo Perts, iespējams, ceļā uz mūzikas skolu. Viņš mācās obojas spēli, pamēģina flautu un sitamos, šīs iemaņas labi noder, dienējot Padomju Armijā, tomēr vēlme komponēt ņem virsroku. 

Par jaunekļa guru top vecmeistars Heino Ellers, un viņš audzēkņiem māca visupirms profesijas atbildīgumu. Tomēr paiet padaudz gadu, līdz Perts galu galā noformulē, ko Ellers patiesi centies pateikt — ir daudz grūtāk atrast vienu iederīgu noti, nekā likt uz papīra lielu nošu daudzumu. “Viņš nekad netika formulējis šo domu, un tomēr es zinu, ka viņš tiecās mērkt manu dvēseli šajā sāpīgajā atziņā par to vienīgo iederīgo noti,” saka Perts.

Šī atziņa par nepieciešamo minimālo kodolu un varbūt kaut kādā ziņā arī tas, ka paša Ellera elks bija Palestrīna, neapzināti liek pamatus tai Perta mūzikai, ko pazīstam. 

Kā daudzi viņa tālaika kolēģi, arī Perts jaunībā ir lecīgs modernists, viņa mūzika netiek diez ko atzīta komunistiskās partijas autoritāšu vidū, Perts komponē dodekafoniski un pašapzinīgi saka — katra mana nots ir protesta zīme. Pertam iepatīkas kolāžas, un šajā jomā viņš izpriecājas līdz dzīlēm. Tad top ģeniālais Credo, un — iestājas klusums. Perts pelna naudu ar mūziku animācijas un kinofilmām, studē gregoriskos korāļus un ars nova laikmeta darbus, pievēršas krievu pareizticībai un apprec muzikoloģi Eleonoru. 

Šajā ideju uzkrāšanas un sijāšanas periodā dzimst slavenais Perta tintinnabuli jeb zvaniņu stils un top pirmie jaunveidotā Perta darbi – Für Alina, Fratres, Pari intervallo, Arbos, Cantus in memoriam Benjamin Britten, Spiegel in Spiegel u. c.

Dažus gadus vēlāk Perts ar ģimeni pamet Igaunijas PSR. “Mums lika noprast, ka varas pārstāvji nebūtu nelaimīgi, redzot mūs aizbraucam. Praktiski man nebija ne mazāko iespēju izdzīvot kā komponistam. Funkcionāri, no kuriem bija atkarīga mana eksistence un kas mani kārtīgi uzmanīja, izturējās arvien naidīgāk. Pēc viņu domām, manu mūziku pārāk bieži spēlēja Rietumos,” intervijā Restanjo saka Perts. Rietumu kritiķu atzinīgās recenzijas stāvokli tikai pasliktina.

“Draudzīgi” kolēģi iesaka Pertam izstāties no Komponistu savienības. Viņš to izdara un atnāk mājās satriecoši bāls. Nora saka — tobrīd pirmoreiz iedomājos, ka viņam būs nepanesami grūti pārdzīvot aizbraukšanu no savas zemes. Pertu dzīvoklī notiek atvadas.

1980. gada janvāris. Brauc Arvo Perts, viņa dzīvesbiedre, divi bērni un deviņi koferi. Piecos no rīta izsaukti divi taksometri. Stacijā ieradusies atsveicināties muzikoloģe Helju Līdija Tauka. Līdz Brestai Pertus pavada Eleonoras tante un igauņu mūzikas zinātnieks Tomass Sītans. Brestas robežsargi grib redzēt, kas tajos deviņos koferos. Atver un ierauga mūzikas kasetes. O, es arī esmu mūziķis, mācījos Tallinā — saka viens no viņiem. Nu ir jānoklausās, kas ierakstīts kasetēs. Brestas robežpunktā skan Missa syllabica, skan Arbos, skan Cantus. Stacija ir milzīga, un akustika tajā — kā baznīcā. Stāv Pertu ģimene, un stāv muitnieki. Pēc tam tiek pārbaudītas citas mantas, arī mazā Mihaela drēbītes, kuru kabatiņā ieslēpta vienīgā ikona, ko Perti uzdrošinās vest pāri robežai. Ikonu neatrod. Mihaels sāk raudāt, un milice liek atnest Pertiem cepumus.

*

Arvo Perts kļūst pasaulslavens. Atgriežas uz dzīvi Igaunijā tikai 21. gadsimta sākumā. Līdz tam pie mums nonāk viņa partitūras, skaņdarbu ieraksti un beigu beigās arī viņš pats. Ir 2002. gads, un Perts ir jaunās mūzikas festivāla “Arēna” goda viesis. Mūzikas akadēmijā rīko diskusiju un par tās vadītāju uzaicina Orestu Silabriedi. 

Nu viņš diezgan daudzas naktis pirms tam neguļ, prātā pārcilādams tās neganti svinīgās sajūtas, Ievas Paršas Purvciema dzīvoklī klausoties Perta Magnificat ierakstus, dzirdot Kaspara Putniņa vokālās grupas dziedāto fascinējošo De profundis, arī pats turpat Pēterbaznīcā piedaloties Te Deum atskaņojumā (tā ir tā reize, kad Pēteris Pētersons piekvēpina Pēterbaznīcu ar lāktījošām lāpām, bet tas piestāv šai salti kaislīgajai, matemātiski izrēķinātajai, dvēseli pārstādošajai mūzikai), un tad pienāk diskusijas rīts, Silabriedis vēl kārtīgi pārdomā, vai varbūt tomēr nepazust kaut kur Silciema mežā un nerēgoties sabiedrībā, tomēr saņemas un aiziet uz Mūzikas akadēmiju, Ērģeļzāle pilna līdz malām, trīsošā balsī svētsvinīgi uzdod pirmo jautājumu, bet Arvo Perts pagriežas pret blakus sēdošo Pēteri Vasku un nojauc visu arhitektūru ar jautājumu — Pēteri, ko mēs darīsim, ja visi šie studenti tagad metīsies mums virsū? 

*

Ar laiku Perta dievināšanas fāze pāriet. Varbūt tā ir jaunības mūzika. Varbūt vienā brīdī tev rodas sajūta, ka tu esi atšifrējis viņa zvaniņstila modeli. Rakstot vienā stilā, neizbēgami iestājas atkārtošanās, bet tā ir Arvo Perta firmaszīme, un viņš ir viens no pasaulē visvairāk atskaņotajiem mūsdienu klasiskās mūzikas autoriem.

Cik svarīga ir tā viena pareizā nots, tikpat svarīgs ir klusums starp notīm. Nekas jauns, bet jā — pasaule un mūzika dzimst no klusuma, saka Perts. Un tie zvaniņi — tie staigā mazliet uz augšu, mazliet uz leju, un tad spēji uz augšu un tikpat dziļi uz leju, un dominē trijskaņa notis, un perfektākais intervāls Pertam ir kvinta. Tīra un nevainojama kvinta. 

Pēc atgriešanās dzimtenē Perti apmetas uz dzīvi netālu no Tallinas — Laulasmā jeb Dziedošajā zemē, šis nosaukums cēlies no pludmales dziedošajām smiltīm. Turpat ir Arvo Perta centrs, kas slavens visā pasaulē kā ģēnija templis. Centram ir dominante — tornis. Tu iekāp liftā, bet pēdējais posms jāiet kājām. Grīda ir režģota, un augstuma nemīlētājiem netīkama. Tad jāskatās tālāk apvārsnī, kur priežu galotnēs un jūras viļņu baltumā skan neredzami Perta zvaniņi. Bet debesīs — mūžības kvinta.