Novācām sīpolus un izlikām uz klētspriekšas žāvēties. Kurš uz pagales, kurš uz šķilas vai bluķa, bet daži izredzētie tika uz klētsaugšas kāpnēm.
Nobildēju un nosūtīju kā apsveikuma kartīti dzimšanas dienā. Atbildēja – “Mīļš paldies! Tik interesantas notiņas…”
Un es taču arī skatījos uz tām kāpnēm, bet notiņas nesaskatīju. Un tad pēkšņi ieraudzīju. Interesanti, kāds gregoriskais korālis no viņām sanāktu!
Domājot par to, kā skan dzīvā daba ap mums, pilnīgā bezsakarā atcerējos “Sīpoliņa piedzīvojumus”, kur profesors Bumbieris spēlēja vijoli, kas bija darināta no sviesta bumbiera pusītes. Bērnībā nemaz nelikās dīvaini, ka īstenībā jau tas ir apmēram tāpat, kā kad cilvēks spēlētu ģīgu, kas darināta no cita cilvēka rokas.
Atmiņu pavedienam ritot, atausa neskaidras atbalsis no grāmatas “Reiz circeņiem bij veikaliņš”, bet tā nebija diez ko mīļa grāmatiņa. Muša (Cecīlija?) bija ļoti nesimpātiska, un circeņu mūzikas instrumentu bode līdz ar to nelikās vieta, kur gribētos paviesoties, tik vien palicis atmiņā kā circeņa puķainā veste un rezēdu smarža.
Cita lieta – Jāņa Cimzes apdarinātais mūzikas vidusskolas gadu krauklītis, kas ozolā strinkšina zelta kokles, spārngaliem smalki skarot zelta stīgas, gluži kā sendienu klavesīnā, kura plektriem izmantoja putnu spalvas, turklāt akurāt kraukļa spalvas ir īpaši noderīgas klavesīnbūvētājiem, tiesa, nav viegli pie tādām tikt bez vardarbības, un ne katrs klavesīnmeistars ir uz ko tādu gatavs.
Tautasdziesmās muzikāli ir arī citi dzīvnieki. Piemēram, precību dziesmās. Circenīša kāzās suns sit bungas un kaķenīte stabulē. Citā versijā kaķenītes vietā ir pele, bet tā sīkāka, tā piģelē.
Tā arī neesmu īsti sapratis, kāpēc skaitās, ka sienāzis spēlē vijoli. Tikpat labi varētu teikt, ka grieze spēlē, teiksim, kontrabasu. Varbūt atslēga ir Plūdoņa “Eža kažociņā”, kur sienāzis džīgā, tātad ne īsti spēlē, bet savā nodabā pasapņodams čīgā.
Turpat līdzās “žube velk, dūja dūc, sēri zvana dzeguzīte”. Plūdonim izliekas sēri, man nē, drīzāk pat itin uzmundrinoši, ja vien tā nav pavasara pirmā dzeguze, kas aizkūko, kad tukšas ir kabatas, tukšs ir vēders. Turklāt vienmēr interesanti salīdzināt, kā kurā Latvijas malā dzeguze izvēlas kūkošanas intervālu. Kad Pēteris Vasks savā mūzikā citē Amatciema dzeguzi, viņam tā ir liela terca. Citviet dzeguze māk tīru kvartu, citviet kvintu, un ir gadījies dzirdēt arī tritonā kūkojošu eksemplāru.
Bet pavasaris jau sen aiz muguras, arī vasara iet uz galu, un tik vien palikusi laukmales paipala ar savu raksturīgo punktēto saucienu “Gott sei dank”. Drīz rudens un pēc mazliet vairāk nekā pēc mēneša veļu laiks, kad bēniņos rēgi spēlēs ķegļus ar savām galvām (avots: “Pepija Garzeķe”), bet tā jau būs pavisam citāda skaņa.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back