“Liepājas Mākslas foruma” skatītājiem Mortons Feldmens labi zināms – ja ne citādi, tad vismaz kopš 2019. gada “Gulošā koncerta”.
Šogad forumā skanēs Feldmena “Rotko kapela” – apliecinājums viņa interesei par vizuālo mākslu un draudzībai ar māksliniekiem Robertu Raušenbergu, Bārnetu Ņūmenu, Džeksonu Polloku, Filipu Gastonu, Marku Rotko un gan jau vēl arī citiem.
Feldmenam patika skatīties, kā Gastons glezno, un Gastonam patika, ka kāds skatās, kā viņš glezno, un viņam vajadzēja Feldmenu, lai tas pasaka, ka Gastons nav sajucis prātā. 1970. gadā viņu draudzība izjuka, bet astoņus gadus vēlāk Gastons uzzīmēja drauga portretu, ko tā arī nosauca “Friend” – to M.F., un ir tik jauki skatīties uz masīvo pakausi, milzu ausi un garšīgo cigareti lūpu kaktiņā. Un vēl dažus gadus vēlāk Feldmens komponēja veltījumu Gastonam, un tas bija Feldmena daiļrades periods, kas iezīmējas ar sevišķi garām kompozīcijām: veltījums Gastonam ilgst vairāk nekā četras stundas.
Feldmena draudzību ar Rotko pārrāva gleznotāja pašnāvība 1970. gadā. Rotko nesagaidīja brīdi, kad Hjūstonā atvērsies ekumēniskā kapela, kas nosaukta viņa vārdā. 1971. gadā Feldmens komponēja veltījumu gleznotājam un kapelai. Dīvainā kārtā viņš pats šo uzskatīja par otršķirīgu darbu, taču 1972. gadā kādā seminārā Vācijā mirkli pēc tam, kad bija atzinis, ka mūžā neko nav rakstījis, domājot par Holokaustu, tomēr atļāvās būt modernistam gandrīz nepieklājīgi sentimentāls (Aleksa Rosa pieņēmums) un teica apmēram tā (daudzpunktu vietā ilga pauze): “Manā attieksmē pret to, ko nozīmē būt komponistam, ir kāds aspekts, ko es sauktu par sērošanu. Par piemēru, teiksim, mākslas nāve… kaut kas, kas saistīts ar, teiksim, to, ka Šūberts pametis mani.” Un piebilda: “Man jāteic, ka jūs uzvilnījāt kaut ko tādu, par ko es jo īpaši nevēlos runāt publiski, bet es par to runāju privāti.”
Mortons Feldmens runāja daudz. Pretēji savai mazvārdīgajai, lakoniskajai, precīzi izzīmētajai mūzikai viņš visās kompānijās allaž esot bijis galvenais runātājs un vispār centrālā persona. Aprakstnieki mēdz sevišķi uzsvērt, ka Feldmens bijis aptuveni 1,85 m garš un ap 135 kg smags. Impozanta persona. Džons Adamss atceras, ka reiz kādā Kalifornijas jaunās mūzikas festivālā naktsmājas bijušas noplukušā motelī “Ranch House”, un, kad Adamss nonācis lejā uz brokastīm, pie kāda galda sēdēja Stīvs Reihs, Jannis Ksenakis, Miltons Babits un Mortons Feldmens, un Feldmens esot viens pats runājis visu maltītes laiku.
Dzīves sākumposmā Feldmens bija stipri aizņemts ar piedalīšanos ģimenes biznesā – tēvs šuva mēteļus, un onkulim piederēja ķīmiskā tīrītava. Pa dienu pastrādājis, vakaros Feldmens devās ciemos pie Džona Keidža, ar kuru viņi sadraudzējās kādā koncertā, kurā skanēja Vēberna mūzika, un Vēberns Feldmenu ietekmējis, iespējams, vairāk nekā jelkurš cits komponists. Keidža dzīvoklī, kurā, pēc Aleksa Rosa ziņām, bija Ričarda Lipolda skulptūras, salmu matrači, rakstāmgalds ar dienasgaismas lampu un rapidogrāfiem.
Sākotnēji likās, ka Feldmens ieies vēsturē kā viens no Keidža satelītiem. Tomēr situācija drīz vien mainījās. Vispirms Eiropa, pēc tam arī Amerika pamazām novērtēja Feldmena mūziku.
Mūža beigās Feldmens kļuva bagāts – saņēma mantojumu, pieauga autortiesību atlīdzība (sevišķi no Eiropas), un viņš arī izdevīgi pārdeva dažu labu mākslasdarbu no savas kolekcijas. Sāka kolekcionēt Vidējo Austrumu paklājus. Izmaksāja pusdienas jaunajiem izsalkušajiem komponistiem. 61 gada vecumā negaidīti strauji aizgāja ar diagnozi – aizkuņģa dziedzera vēzis. Palika ne tikai mūzika, bet arī spožas esejas un raksti.
Lūk, dažas Mortona Feldmena izteikas.
*
Agrāk man šķita, ka iespējas ir neierobežotas, bet mans prāts bija noslēgts. Tagad, gadus vēlāk un ar atvērtu prātu, iespējas mani vairs neinteresē. Šķiet, ka esmu apmierināts ar to, ka nepārtraukti pārkārtoju vienas un tās pašas mēbeles vienā un tajā pašā telpā. Reizēm manas rūpes nav nekas cits kā praktisku apstākļu radīšana, kas man dotu iespēju strādāt. Gadiem ilgi teicu, ka, ja izdotos atrast ērtu krēslu, es konkurēšu ar Mocartu.
*
Ja cilvēks māca kompozīciju augstskolā, kā viņš var nebūt komponists? Viņš ir smagi strādājis, apguvis savu amatu. Tāpēc viņš ir komponists. Profesionālis. Kā ārsts. Bet ir tādi ārsti, kas uzšķērž tevi, visu izdara pareizi, aizšuj – bet tu vienalga nomirsti. Viņi neizmantoja iespēju, kas varētu tevi izglābt. Māksla ir riskanta, bīstama operācija, ko mēs veicam paši sev. Ja neizmantojam iespēju, mēs mirstam mākslā.
*
Tā kā esmu ebrejs, es neidentificējos, teiksim, ar Rietumu civilizācijas mūziku. Citiem vārdiem sakot, kad Bahs dod mums pamazinātu kvartu, es nevaru atbildēt, ko tā pamazinātā kvarta nozīmē, ak, Dievs…
*
Kāda ir mūsu morāle mūzikā? Mūsu morāle mūzikā ir 19. gadsimta vācu mūzika, vai ne? Es par to domāju un domāju arī par to, ka vēlos būt pirmais izcilais ebrejs komponists.
*
Savukārt Alekss Ross dod mums vairākas vērtīgas domas par to, kas bija pats Mortons Feldmens.
Piemēram – “vēstures trokšņainākajā gadsimtā viņš izvēlējās būt lēns kā šļūdonis un maigs kā sniegs”.
Vai arī par Feldmena mūzikas klausīšanos – “nav saiknes starp to, kur mēs bijām un kurp mēs dodamies, tāpēc varam koncentrēties uz to, kur patlaban esam”.
Tiksimies koncertā, kurā skanēs “Rotko kapela”.
Bet, ja nekur negribas iet, var atrast Feldmena opusu “Klavieres un stīgu kvartets” (“Piano and String Quartet”), kas ir viens no skaistākajiem 20. gadsimtā komponētajiem darbiem. Iespējams, tapis tajā ērtajā krēslā.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back