Easy to read

Orests Silabriedis

Par Liepājas Operu, kas savulaik “dzīvoja” pašreizējā Liepājas teātra namā, beidzamos gados diezgan daudz runāts un rakstīts, un šajā rīmē mūsu fokuss uz vienu konkrētu dokumentu, kas iztēlei paver jaunus apvāršņus. Runa ir par 1961. gadā veiktu Liepājas Operas izrādes “Toska” skaņas kvalitātes ziņā sliktu un fragmentāru ierakstu, kas tomēr spilgtāk nekā atmiņstāsti norāda uz vairākām lietām.

I

Diriģents Kārlis Bunka (1890–1979) bijis ar dabisku instinktu apveltīts maestro. Viņš izprot un sajūt dziedātājus, viņam ir nevainojama pareizu tempu izjūta, viņš ir labās attiecībās ar teātra nervu. Klausoties rodas pārliecība, ka dziedātājs uz viņu varēja simtprocentīgi paļauties.

No Liepājas teātra vēsturnieka Zigurda Akmentiņa atmiņām: “1945. gada pavasarī teātris bija palicis bez diriģenta. Čellu grupas koncertmeistars Kārlis Bunka teica: “Ļaujiet pamēģināt!” Un, lūk, ko “Kurzemes Vārdā” rakstīja pianists Vladislavs Burkats par Bunkas pašu pirmo veikumu – “Karmenas” iestudējumu: “Tas, ko operas pamattonim devis diriģents Kārlis Bunka, neapšaubāmi pelna ievērību. Neraugoties, ka orķestris savā sastāvā nav liels, tas bija pilnskanīgs, tajā pašā laikā nenomāca solistus, tempa ziņā nevarēja vēlēties neko labāku, solo instrumenti spēlēja precīzi.” Jā, cik daudz pūļu maestro veltīja partitūrai, lai atrastu, ar kādu instrumentu aizvietot trūkstošo! To vislabāk varēja novērtēt vēlākos gados, kad repertuāra pamatu veidoja galvenokārt kameriestudējumi. Bunkas veiksmīgāko iestudējumu skaitā bija “Toska”, “Silva”, “Jautrā atraitne”, “Madama Butterfly”, “Pīķa dāma”. Viņa vadībā tapa arī pats pēdējais ansambļa iestudējums pirms tā pirmās likvidācijas 1950. gadā – “Čigānu mīla”.”

Patiešām – “Toskas” ierakstu klausoties, manām, ka orķestra epizodes visnotaļ ir vienkārši un gaumīgi frāzētas, iespaids kā no skaitliskā ziņā pietiekama kolektīva. Tas neapšaubāmi Bunkas nopelns.

II

“Toskas” iestudējums, liekas bijis Liepājas Operas pēckara gadu lielais lepnums. 

Zigurds Akmentiņš saka: “Kuru 40. gadu iestudējumu nosaukt kā labāko? Grūti spriest. Varbūt “Tosku”, taču tad arī tikai, pateicoties Ernas Kukaines sniegumam. Liepājas kritiķis Rūdolfs Rītiņš “Kurzemes Vārdā” rakstīja: “Ernas Kukaines Toska ir tik pilnasinīgs vienlējuma tēls, ka te grūti izšķirties ko vairāk cildināt – viņas dziedājumu vai tēlojumu. .. redzam un dzirdam, bet vēl vairāk izjūtam tikai – sievieti mīlā, greizsirdībā, ciešanās, atriebībā, reliģiozitātē un uzupurēšanās ekstāzē  .. .””

III

Zigurda Akmentiņa teiktais par “Tosku” un 40. gadiem būtu jāpapildina attiecībā uz 60. gadu sākuma “Tosku”. Kā rāda Latvijas Radio fonotēkā noglabātais ieskaņojums, Ernai Kukainei-Latiševai (1909–1977) nu ir līdzvērtīgi partneri: Edgars Čapkovskis (1934–?) kā Mario Kavaradosi un Imants Vanags (?–?) kā Skarpija. 

Par Edgaru Čapkovski (tīmeklī atrodams arī kā Eduards Čapkovskis) gribētos zināt vairāk. No operas kora nācis, viņš kļuva par vadošo tenoru. Oļģerts Kroders izdzirdēja viņu nejauši kora mēģinājumā. Uz grauda tobrīd ir Jāņa Kalniņa operas “Ugunī” iestudējums, Kroderam liekas, ka viņš atradis īsto Edgaru, un atmiņās saka: “Bija jau risks paņemt gluži nepazīstamu galvenajai lomai, bet toreiz man bija dūša kā miets. Noriskēju un iznāca. Viņš arī pēc rakstura bija kā Edgars, pa pusei polis — tāpat kā Edgars. Vēlāk arī nodzērās tāpat kā Edgars. Arī vārds viņam bija — Edgars.”

Par Čapkovski maz ziņu. Jā, dziedājis “Toskā”, “Ugunī”, Ķepīša “Minhauzena precībās”, jā, vēlākos gados kaut kur dzīvojis bez dokumentiem kā laukstrādnieks. Viss. Diezgan baisi – kā var faktiski bez pēdām pazust cilvēks, kuram piemita dabasmātes dots milzu talants, skaista, spēcīga, daudzveidīga balss, dramatisks vēriens. Saspēlē ar Ernas Kukaines dziedāto Floriju Tosku mēs jūtam dzirksteļojošu kaisli un vērā ņemamu vokālo jaudu. Arī Erna Kukaine pelnījusi visaugstākās uzslavas – nav brīnums, ka pie viņas pirmā uznāciena skatītāji izplūst koncentrētās, bet spēcīgās ovācijās. 

Augstu teicams, sevišķi dramatiskā ziņā, arī galvenais ļaundaris Skarpija, kuru iemieso Imants Vanags. Savu runas aparātu Vanags gan dziedājumā, gan pusdeklamējumā variē virtuozi. Starp citu, tas attiecas arī uz pārējiem dziedātājiem, kas teatrālo nervu uztur ar izteikti artikulētu teksta pārraidi. Visu labo, kas lasīts par leģendārā operbasa Jāņa Niedras dēlu Zigurdu Niedru, dzirdam viņa atveidotajā Andželoti. Un kur nu vēl prieks un laime klausīties, kā dzejnieks Olafs Gūtmanis garšīgi iemieso Sakristānu. 

IV

Ernas Kukaines dzīvesgājums puslīdz zināms. 

Vietnē timenote.info lasām par Zigurdu Niedru. 

Bet – kas notika ar Edgaru Čapkovski?

Kurš zina ko vairāk par Imantu Vanagu?

Gribētos gan zināt, kas nosaka mūsu pēcnāves “gaitas” uz šīs zemes. Citu slavē, citu peļ, cits vienkārši pazūd.