1904. gada jūnijā Liepājā pasaulē nāk komponists, ko neviens nesauks vis par latviešu, bet gan par lietuviešu komponistu, jo viņš dzimis lietuviešu instrumentu meistara un ērģelnieka Dominika Dvarjona daudzbērnu ģimenē. Vienos avotos teikts, ka bijuši 12 bērni, citos – ka 11. Šā vai tā ģimene ir muzikāla, pirmos soļus mākslā Balis sper ģimenē, bet par savu galveno ievirzītāju profesionāla mūziķa ceļā sauc Alfrēdu Kalniņu.
Andžils Remess saticies ar Bali Dvarjonu 1967. gadā (viņš izkāpa no brūnas pobedas!), un komponists atzinis – “ka tagad esmu mūziķis, varu pateikties Alfrēdam Kalniņam, kas toreiz Liepājā spēlēja ērģeles. Jā, tā bija bauda klausīties viņa improvizāciju. Likās, ka mūzika nāk no citas pasaules”.
Bērnību Balis pavada gan pie baznīcas ērģelēm, gan pie mēmā kino pavadīšanas, paspēlē arī restorānā un pēc Pirmā pasaules kara dodas pasaulē. Mācās klavierspēli Leipcigā un Berlīnē, diriģēšanu Zalcburgā. Latvijas Radiofonā viesojas 30. gadu beigās ar lietuviešu klaviermūziku. Pēc kara Balim Dvarjonam ir laba karjera Lietuvā, viņš kādu brīdi vada Lietuvas filharmonijas orķestri, ir pasniedzējs un vēlāk profesors mūzikas augstskolā. Komponē operu, baletu, lietuviešu pirmo vijolkoncertu, divus klavierkoncertus, solodziesmas, klavierminiatūras, raksta mūziku kinofilmām un teātra izrādēm.
Liepājā viņš atgriežas reti — piesauktā 1967. gada vizīte ir tikai otrā reize.
Klausos Baļa Dvarjona mūziku. Operu un baletu nē, tie par garu un nav jau arī īstenībā pieejami. Bet var tikt pie miniatūrām, klavierkoncertiem, vijolkoncerta. Tas ir vietumis viegli noslēpumains, biežāk tautiski ņiprs; savulaik piešķirtā Valsts prēmija ir ļoti augsts novērtējums šim skaņdarbam, tikai ironiski, ka tas ir 1948. gads, kad daudzi labākie padomju komponisti saņem milzu triecienu radošajai eksistencei un pašapziņai. Vērts sameklēt Vadima Gluzmana un Nēmes Jervi versiju, jo šai mūzikai mūslaikos nepieciešams īpaši svaigs skatījums, citādi var gadīties, ka ierodas Padomju Lietuvas rēgs.
Cita lieta – miniatūras. Tām piemīt smalks šarms, tajās ir negaidīti pavērsieni, un tās klausīties ir it kā sarunāties ar komponistu, mēģināt saprast viņa domugaitu un pasaules redzējumu.
1989. gada oktobrī Liepājā notiek Lejaskurzemes novada Mūzikas biedrības konference. Laikrakstā “Komunists” lasām: “Konference pieņēma rezolūcijas lūgt pilsētas Izpildkomitejai pārdēvēt Kurzemes un 8. marta [Ludviķa] ielas par Alfrēda Kalniņa un Baļa Dvarjona ielām vai izveidot pie komponistu mājām piemiņas plāksnes.”
Plāksnes ir, bet kas gan tās pamana. Cita lieta – ielas nosaukums. Nav skaudības ne pret Mirdzu Ķempi, nedz Antu Klinti, bet arī Alfrēda Kalniņa ielu Liepāja patiešām būtu pelnījusi. Tāpat nebeigšu daudzināt, ka pie savas ielas derētu tikt Agrim Engelmanim un Olafam Gūtmanim.
Lapas karte 
Kontakti
Rekvizīti
Atpakaļ