Viegli lasīt

Orests Silabriedis

2024. gada vasara, Spīķeru koncertzāle. Latvijas Radiobigbenda mēģinājumā Kārļa Vanaga vadībā pie klavierēm sēd Uldis Marhilevičs unar ģitāru turpat blakus Aivars Hermanis. Skan kaut kas attāli pazīstams,savulaik it kā dzirdēts. Kad bigbends nodzied “uabada, uabada, uabada, ua,ojē”, nāk atmiņā skati no Igora Lingas videoklipa ar Ulda Marhileviča mūziku.



1987. gads. Pie restorāna durvīm Gunārs Rozenbergs. Iekšāvar tikt tikai pēc tam, kad portjē saņēmis kādus padomju rubļus. VilnisKrieviņš oficianta tēlā kā konferansjē no filmas “Kabarē”. Trīs kāršuspēlētāji, trīs draiskules pie cita galdiņa, bosiki, bandīti, miliči – visiaizdomīgi līdzīgi REMIX mūziķiem. Galu galā zaņķis iztīrīts, miliči savu kukulirubļu formā dabūjuši, Gunārs Rozenbergs vientulīgi sabozies stāv slapjā sniegā(lietū?), un visam vainagā pa riebīgi tumšu tuneli nāk draugi ar sildāmtrauku.Viss beidzas laimīgi.

Tas pats 1987. gads. Pa kādreizējās Gorkija ielasdaudzdzīvokļu nama kāpnēm kāpj Uldis Marhilevičs. Rokās piena pudele un sviestapaciņa. Pielāgojot dzīvokļa atslēgas, no rokām izkrīt un sašķīst piena pudele.Nākamais kadrs – kādā no komunālā dzīvokļa istabām segās ietinies Igo. Tukšasšampanieša pudeles. Kurš atceras, par cik kapeikām varēja tādas nodot? Komunālādzīvokļa tualetes durvis neaizkrampētas, iekšā kāds sēž. Meitene nāk ar lielākušķīvi siermaizēm. Liekas, ka arī vannas istabā bez šķēršļiem var iekļūtjebkurš, tas nekas, ka vannā guļ ieziepējies tipāžs. Trīs puikas stiepjradiatoru. Kā no citas pasaules pie flīģeļa Uldis Marhilevičs, viņam aizmuguras lāpsta, ragavas un sazin vēl kādi dzelži. Kādai no kaimiņienēm dusmulēkme, viņa gaiņājas ar dvieli, viņu savuties mēģina aizvākt citi, viens artomātu, viens ar tranzistoru rokās, virtuvē cepas vēršacs, turpat pie plītsvanniņā tiek mazgāts zīdainis, koridorā zvana tālrunis, Igo pasauc kādu pieklausules, viņu pašu iestiepj blakusistabā, tur neliela ballīte ar akordeonu,sirdssāpēm, apātiju, bet tomēr kopā būšanu. Šai Aivara Hermaņa un Māras Zālīteskompozīcijai video risinājumu devis Jānis Rušenieks.



Šīs tikai divas tādas atbalsis no 80. gadu otrās puses, kadREMIX dzīvoja augstu dzīvi un sniedza visaugstākās kvalitātes mūzikas paraugus,toskait arī daudzus vokālinstrumentālus hitus.

Klāss Vāvere 1990. gadā raksta:

“Tātad 1985. gada rudenī iestādē ar respektablu nosaukumuValsts radioraidījumu komiteja, kur daudzi darbinieki ik dienas ieradās stīviemuzvalkiem mugurā un stīvām izteiksmēm sejā, pēkšņi parādījās REMIX – džinsainiun bārdaini gados samērā jauni cilvēki, kas atļāvās ne tikai skaļi runāt un patsmieties, bet arī uzdot neērtus jautājumus priekšniecībai, nebūt mierā ar to unprasīt šito. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka divus gadus vēlāk, kad grupa Radiofondus jau bija papildinājusi ar apmēram 150 skaņdarbu ierakstiem, zēniem likasaprast, ka turpmāka viņu klātbūtne šeit nav nepieciešama. Tobrīd tas nozīmējapalikt uz ielas ar to, kas ir mugurā, jo visa smalkā aparatūra bija minētāskomitejas īpašums. Daudzi bija pārliecināti, ka ar to pašu REMIX būs izbeidzies;katrs atsevišķi viņi darbu atrastu bez grūtībām.

Tomēr tā nenotika, un pēc gada viņiem jau piederēja pašunopelnīta un nebūt ne sliktāka aparatūra par iepriekšējo. Te laikamvisuzskatāmāk atklājas tas, ko dažkārt dēvē par profesionālismu un kas ir REMIXdarbības priekšnoteikums, – spēja pašu spēkiem atrast izeju no jebkurassituācijas.

REMIX apceļo visas savienotās un sociālistiskās republikas,iegriežas dažās Austrumeiropas, kā arī Rietumeiropas valstīs un tāpat cerapceļot visu pasauli. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, londoniešiem, kā jauteikts, jāsamierinās ar “Depeche Mode” jauno albumu, mēs toties varam nopirkt“…pie Laika” un katrs pats pārliecināties, kas ir REMIX piecus gadus (plate ganierakstīta jau pērn) pēc sākuma. Viņi paši pret to izturas diezgan paškritiski,taču, kā norādījis kāds visnotaļ cienījams runātājs, ar pašapmierinātību unpašslavināšanos mēs pie brīvas Latvijas netiksim. Bet REMIX, ja atceramies,bija viens no pirmajiem, kas skaļi un atklāti pie prasīja tieši to.”

Koncertā, kas 19. jūlijā notiks koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”,mēs klausīsimies galvenokārt instrumentālos gabalus, tomēr tiek solīta arīviena dziesma. Minēsim nu, kurš no hitiem tas varētu būt. Aivars Hermanis unUldis Marhilevičs saka – ikviens drīkstēs dziedāt līdzi bigbenda spēlētajaiversijai.