Viegli lasīt

Pāvilostas mākslinieku rezidence “PaiR”. Skaista vasaras vidus pēcpusdiena. Dārzs reibinoši mežonīgs un daiļš. Sanāk lielāki un mazāki ļaudis, un no skatuves malas atskan “Ak, nāve, nāve, nāvīte”. Tas ir Fricis Bārda. Viņš saka – “tu nenāc ļauna, dusmīga”, un īsti nevar saprast, vai tas ir vērojums vai aicinājums. Tomēr jauki tā uzrunāt nāvi – deminutīvā. Tā tas iegājies jau kopš tautasdziesmu laikiem. Nāvīte, kas bērnus jau ņēmusi un nu pie sievas lavās; nāvīte, kurai durvis ver paša līgaviņa; nāvīte, kas nenāk, kaut ilgi jau gaidīta.

Īsti piemērota tēma vasaras dienām.

Kaut gan – Latvijā ir kapusvētku laiks. Un jēdziens ‘kapusvētki’ daudziem liekas oksimorons. Tāpat kā, piemēram, ‘nāvesdeja’, par kuru bija runa tajā Pāvilostas pievakarē, kas aizsākās ar Bārdas citēšanu.

Aprakstot šo nāvesdejas fenomenu, daži autori atceras Seno Ēģipti, Seno Grieķiju un Seno Romu, kur nāve gan labprāt piedalījusies dzīrēs, klusi daudzinot memento mori un mudinot ēst, dzert, priecāties, kamēr tu vēl dzīvs, taču par viņas dejošanu gan laikam varam runāt tikai kopš viduslaikiem.

Umberto Eko piesauc Boēciju, kurš uz nāves sliekšņa esot teicis – ārējais skaistums ir pārejošs, turklāt tas ir straujāks nekā pavasara ziedēšana. Tāds dvēseles stāvoklis vispār raksturīgs viduslaikiem – kur palika tas un tas, kur palika aizgājušo gadu izcilie ļaudis, lepnās pilsētas, mirušo valdnieku dārgumi utt.?

Eko turpina: “Viduslaiku nāves dejas palaikam rāda mums rudenīgu nostalģiju pēc skaistuma, kas notiesāts uz novīšanu. Un, kaut arī stingra ticība ļauj skatīties uz Māsas nāves dejošanu ar kautru cerību, pāri visam pārklājas melanholijas plīvurs, tik koši iemiesots Vijona retoriskajā manierē ar rindām “Kur palikuši pērnie sniegi?””

Šī rinda citēta daudz, citstarp arī Štrausa operā “Rožu kavalieris”, Viljamsa lugā “Stikla zvērnīca”, Helera leģendārajā “Āķī 22”, tā paša Eko “Rozes vārdā” un beigu galā arī, piemēram, seriālā “Dauntaunas abatija”.

Tīmekļa “Katoļu enciklopēdija” stāsta, ka nāvesdeja viduslaikos bija rituāla mistērija, kas radusies Melnās nāves jeb mēra un citu epidēmiju iespaidā. Sākotnēji gājiens uz kapiem bijis svinīgs un izturēts, taču ar laiku nāve pievērsusi uzmanību tam, ka cilvēkiem patīk spēlēt mūzikas instrumentus un dejot, tāpēc arī pati iemācījusies dažus dejas soļus. Paplāns skaidrojums, taču, baznīcasprāt, acīmredzot, pietiekams.

Uzplaukstot glezniecībai, nāvesdejas motīvi parādās uz kapsētu žogiem, kapličās un arī dažās baznīcās. Viens no slavenākajiem veidojumiem ir Andreas di Čones freskas Pizas monumentālajā kapsētā Campo santo (15. gadsimta beigas) blakus Pizas tornim. Pēc Benjamina Herdera (1818–1888) “Baznīcu leksikona” ziņām, šādu bildīšu visvairāk esot Francijā, nedaudz mazāk Vācijā, Austrijā, Šveicē un Itālijā.

Runājot par gravīrām, populārākais nāvesdejas motīvs ir Hansa Holbeina jaunākā asprātīgais, rotaļīgais un pievilcīgais gravīru cikls, kurā ar nāvi satiekas dažādu sociālo aprindu ļaudis: pāvests, kardināls, bīskaps, domkungs, mācītājs, mūks, ķeizars, hercogs, bruņinieks, tirgotājs, bodnieks, jūrnieks, zemkopis, sirmgalvis, veca sieva, bērns u. c.

Baroka un klasicisma laikā nāve, šķiet, drusku pierima dejot, un jauns ballatio macabre uzplaukums sākas līdz ar romantisma laiku.

“Liepājas Mākslas foruma” noslēgumā par nāves slieksni skaņās un vārdos runās dzejniece Madara Gruntmane, pianisti Rihards Plešanovs un Roberts Flaics. Tovakar Pāvilostā viņi ar dziļi ievelkošu improvizāciju aizveda mūs kaut kādā nereāla skaistuma situācijā. Četras dienas pavadījuši, iepazīstot cits citu, viņi sniedza pilnīgi gatavu priekšnesumu, kas tomēr izrādījās vienreizējs, jo Mākslas foruma noslēgumā viss būšot pavisam citādi.

Bet dejot ap un ar nāvi jau patiešām var dažnedažādi. Nāves ballīte būšot, saka Madara, Rihards un Roberts.

Nāk prātā Teodora Tomsona krājuma Danse macabre rindas: “Bet ja ar nejauks vecums slēgs te durvis vienuviet, un spēks un spirgtums projām bēgs, tavs gars tad puķu zirņos lēks, lai nāve ķer to ciet.”