Viegli lasīt

Orests Silabriedis

1939. gada 30. jūnijā Priekulē dzimušais liepājnieks Jānis Peters 1964. gadā sacer dzejoli Liepājai: te spožs dzintars un smaga darba dūre, te liepās sāls ar medu, te dzintarsiekam darvas dvaka un liriskais varonis “skarts tava maiguma, pērts tavām sāļām rīkstēm”. Tajā pašā gadā viņš kļūst par laikraksta “Cīņa” darbinieku un rīdzinieku.

1977. gadā rakstnieks liepājnieks Augusts Štrauss raksta: “Bet literatūras laukā? Te vispirms nāk prātā pazīstamie literāti, kas kādreiz bijuši liepājnieki, Egons Līvs, Jānis Peters u. c. Liepāja bijusi ligzda daudziem, bet... ligzdas loma ir skumja un bēdīga tik ilgi, līdz tajā sāk augt jauni putni.”

Rīga un Liepāja. Liepāja un Rīga.

Sandra Vensko 1989. gadā runā drusku izvērstāk: “Mēs gandrīz visi, pat radošos cilvēkus ieskaitot, manuprāt, te tomēr apzināti vai neapzināti slimojam ar tādu diezgan riebīgu provinces sindromu. Tajā ir iekšā liela daļa mūsu pašu senas un pārāk pierastas vainas; viss lielais, gaišais allaž nāk no Rīgas, no metropoles, ko mēs te izleksim, ko panāksim... Lai man piedod Olafs Gūtmanis, bet vai mēs daudzi tai viņa bezgalgarajā ceļā ticējām, ka Olafs tomēr ielauzīsies lielajā dzejā? Un galvaspilsēta Rīga gan kā uzslavu, gan kā atlaides tik bieži mēdz piekabināt klāt Liepājas dzejnieki, Liepājas mākslinieki. It kā varētu būt literatūra, un tai blakus tāds zemāks plauktiņš Liepājas proza un dzeja, tāpat šis apvainojošais mājiens uz provinci bieži tiek pīts klāt mūsu aktieriem, gleznotājiem. Ēriks Hānbergs jau izaudzis tikai Rīgā, Jānis Peters Liepājā bijis tikai jauns un zaļš, un tā tālāk…”

Par Agri Engelmani jau arī brīnījās – kāpēc uz Rīgu neiet, kāpēc Liepājā paliek.

Bet Olafs Gūtmanis 1981. gadā par Peteru runā citādi: “Jānis Peters tik ļoti uzskatāms par liepājnieku, ka, šķiet, tuvāka iepazīstināšana vairs nav nepieciešama. Te viņš sācis savu dzejnieka mūžu (lai gan dzimis Priekulē), “Ļeņina Ceļā” publicējis pirmo dzejoli, bet, lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, Jānis Peters saka: “Liepāja man devusi maz ierosmes dzejai.” Varbūt dzejnieks pats neapzinās, cik iederīgs un piederīgs viņš ir šai vietai. Lai kā un par ko viņš rakstītu, liepājnieki viņu uzskata par savējo un lepojas ar to augstumu, ko viņš sasniedzis, atsperoties uz šiem pašiem bruģakmeņiem. Aiziešana no Liepājas Jānim Peteram devusi vairāk nekā jebkuram citam gāju putnam, bet Lejaskurzemes stiprā gaisa lādiņš un mēle, kādā runā tikai no Kurzemes lejas nākušie, liek apšaubīt dzejnieka teikto. Protams, dzejoju tematika un viņa dzejnieka raksturs ir neatkarīgi no ģeogrāfiskās piederības, Jāņa Petera dzejas apvārsnis sniedzas tālu, dziļi un plaši, viņš ir izaudzis no tām biksēm, ko valkājis Liepājā, bet domāju, arī šoreiz viņa iekļaušanās dzejnieku brigādē, kas brauc uz Liepāju, ir sirds aicinājums, neklausoties uz tiem vārdiem, ko mute dažreiz izrunā.”

Raimonda Paula dziesmās Jāņa Petera Kurzeme dun kā jūra un kā bungas, plīv sarkani meitām brunči, zied asi kadiķi, jūra ir veca un gudra, un Kurzemē salds ir bites dzēliens – to bērnībā īsti nesapratu, bet pieņēmu kā aksiomu, un tas likās gana noticami, ka bite tur kaut kur tālumā dzeļ saldi, un līdz šai dienai tā arī nav izdevies pārbaudīt Kurzemes bites dzēliena garšu.

Faktiski uzaugu ar Petera dzeju, jo Raimonda Paula platītes bērnībā tika spēlētas un spēlētas, un tie vārdi bija palaikam saprotami, palaikam ne visai, kā grāmatā par Raimondu Paulu Peters pats atsaucas uz Iļģuciema večiem, kas atzīst, ka tas zilais meldiņš gan ir smuks, bet vārdi bez pusstopa nav saprotami (kas tā par raudu, kas tur meldros plīvo, un kas tā par zilo mētru silā!), un līdz pat šim laikam Petera stāsts par Paulu ir viena no latviešu mūzikas grāmatu virsotnēm un paraugs tam, kā jāraksta par komponistu, tomēr visvairāk Peters ir dzejnieks, un apbrīnojama ir tā bezgalīgā fantāzija, Paula meldiņiem piemeklējot virtuozus vārdu un frāžu kūleņus un piruetes, bet ir jau arī dzeja (un daudz tās dzejas), kas dzīvo ārpus mūzikas, un tas dzirnakmens, kas 1968. gadā pieteica mums Peteru kā dzejnieku, mala arvien spēcīgāk un drosmīgāk, un 80. gadu otrajā pusē Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolas skolēns Orests Silabriedis izvēlas pašam sev (un, dod dies, arī klausītājiem) uzdzīt zosādu ar Petera dzejoli, kur tie šerminošie vārdi “svētā mierā, sāpēs mūžīgās”, un tagad skatos, ka tas ir dzejolis “Jūnija balāde”, kas publicēts “Cīņā” (!) 1987. gada 20. jūnijā, un tad jau nāks citādi laiki, Peters būs Latvijas sūtnis Maskavā, mēs ar senās mūzikas ansambli dzīvosim vēstniecības viesnīcā, bet pašu Peteru nesatiksim, un paies daudz daudz gadu, iekams man būs vajadzība un drosme satikt Peteru garākā tālruņsarunā par dziesmusvētkiem, un mēs runāsimies pusotru stundu, tas ir, runās Peters, es klausīšos un iejaukšos ar neveikliem jautājumiem, un sarunas beigās Peters teiks – nezvani man vairs nekad, zvani kādam, kurš nerunā tik gari, piezvani Paulam, bet tas būs bijis viens no manas dzīves skaistākajiem brīžiem, kad ļoti gudrs un ļoti ļoti daudz ko pieredzējis vīrs dalīsies ar atmiņām, kā viņš to daudz brangākā izvērsumā darījis daudzajās sarunās ar radio “Klasika” kolēģi Ilgu Augusti, un tagad es beigšu savu garo mīlestības teikumu, jo Petera dzimšanas diena jau arī pagājusi, turklāt pirms vairākiem mēnešiem, bet cieņa un apbrīna jau nebeidzas līdz ar svētkiem, un mēs liksim punktu ar anektdotu, ko Ēriks Hānbergs 1968. gadā devis Liepājas laikrakstam “Komunists”: “Tagad populārais jaunais dzejnieks Jānis Peters savā laikā Liepājas teātrī darbojās par skatuves strādnieku, vēlāk par izrāžu vadītāju. Tovakar Miķelis Fišers viesojās mūsu pilsētā un dziedāja “Toskā” Kavaradosi partiju. Kavaradosi nāves skatā Jānim Peteram aiz kulisēm jāšauj. Viss sagatavots. Divstobrene pielādēta ar prapjiem. Īstajā brīdī Jānis spiež vienu gaili – nesprāgst. Spiež otru – atkal tas pats. Izrādes vadītājs nomet bisi, žigli sameklē koku un bliež pa grīdu. Kāds pieskrien Jānim Peteram: – Vai tu traks esi palicis. Kavaradosi jau sen guļ beigts.”