Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Ne pasaulē, ne Latvijā sievietes vārds Cecīlija nav gluži pats populārākais. Pēc personvārdu datu bāzes uzrādījumiem, Latvijā patlaban dzīvo pavisam divpadsmit. Pasaulē droši vien ir vairāk. Daži tīmekļa avoti mums atgādina, ka Cecīlijas “tuvinieces” ir grieķu Kekilias, franču Sesilas, angļu Sesilijas, Selindas un Šeilas, slovēņu Cilkas, portugāļu Selias, norvēģu Sidseles un Siseles, somu Siljas, vācu Zilkes un Cillas, un tā tālāk. Arī daži kungi, piemēram, angļu Sesili un itāļu Čečīlio ir pirm-Cecīlijas radinieki.

Šī personvārda izcelsmi visbiežāk saista ar latīņu caecus — neredzīgs. Kā lietvārds caecitas – pavisam tuvu tam, kā esam pieraduši dzirdēt. Tā visslavenākā Cecīlija — tā gan nebija neredzīga. Viņai bija citas problēmas — kā mocekli šo Cecīliju sita krustā, pēc tam dekapitēja un vēl pēc tam pasludināja par svēto. Pēc kanonizēšanas galva atradās, un Svētā Cecīlija, no neskaitāmām bildēm visā pasaulē uz baznīcēniem liegi veroties, nu nemaz neļauj nojaust, kāds atbildības slogs uzvelts viņas maigajiem pleciem, protiet, viņa padarīta par sakrālās mūzikas aizbildni.

Senākās piezīmes par Svētās Cecīlijas esmi atrastas 4. gadsimta priestera, Vecās Derības latīniskotāja un daudzu tekstu autora Svētā Hieronīma opusā Martyrologium Hieronymianum. Iespējams, precīzāk būtu teikt, ka šo darbu piedēvē Hieronīmam, taču, lai vai kā, tas ir pamatavots visiem vēlākajiem martirologu pētījumiem. Un, lūk, šajā grāmatā Cecīlija nosaukta vairākos datumos, toskait 22. novembrī, kad 3. gadsimtā par godu viņai Romas rajona Trasteveres (uzsvars uz otro zilbi) baznīcā rīkoti svētki.

Baznīcu vairākkārt pārveidoja, un galīgo veidolu tā ieguva 1725. gadā, kad līdzās 12. gadsimtā celtajam zvanu tornim uzslējās arhitekta Ferdinando Fugas veidotā fasāde. No daudzajiem mākslas paraugiem, ko te iespējams aplūkot, izcelsim divas ievērojamā baroka gleznotāja Gvido Reni altārgleznas (viena no tām attēlo, kā Cecīlijai nocērt galvu), kā arī tolaik divdesmit trīs gadus vecā Romas tēlnieka Stefano Maderno izcilāko darbu — Svētās Cecīlijas aizkustinošu apveidu nāves brīdī.

Kas tad īsti notika ar Cecīliju? 5. gadsimta vidū parādījās vairāki manuskripti ar viņas dzīvesstāstu. No tiem uzzinām, ka Cecīlija piedzima Romas senatora ģimenē un bija tur vienīgais bērns, jau no agriem gadiem kristīgi noskaņots. Vecāki izdevuši viņu par sievu nekristīgam jauneklim Valeriānam.

Jaunlaulāto istabā Cecīlija darījusi vīram zināmu, ka viņu sargājot eņģelis, kurš esot pagalam greizsirdīgs. Valeriānam esot jādodas uz Via Appia un jāsatiek pāvests Urbāns. Kad Valeriāns atgriezies pie Cecīlijas jau kā kristietis, greizsirdīgais eņģelis rotājis jauno pāri rožu un liliju vītnēm. Valeriāns un viņa brālis kļuva par mērķiecīgiem kristietības apoloģētiem, tāpēc viņus sodīja ar nāvi. Šāds pats liktenis pielemts arī Cecīlijai. Viņas dzīves beidzamo dienu apraksts ir dramatisks — meitene notiesāta mirt pārkurinātā savas mājas pirtstelpā, tomēr tvaikos izdzīvojusi, tāpēc pavēlēts viņai nocirst galvu. Bende trīsreiz cirtis, taču mocekle nav mirusi, vien palikusi guļam asiņu paltī. Tā viņa gulējusi trīs dienas un pirms nāves paspējusi izdalīt īpašumu nabagiem, kā arī vēlējusi, lai viņas nama vietā uzceltu baznīcu.

Skan iespaidīgi, taču, kā atzīst tīmekļa “Katoļu enciklopēdija” tas ir tikai aizkustinošs romantizēts stāsts. Ir ticams, ka bijusi Cecīlija un ir bijis Valeriāns, kā arī viņa brālis un ticībai pievērsts prefekta virsnieks, kas sūtīts, lai nogalinātu Valeriānu un viņa brāli. Šie trīs gājuši bojā mocekļa nāvē un guldīti vienā kapā. Par Cecīlijas dzīves un nāves laiku precīzu datu nav. Dažādi avoti uzrāda tiklab Marka Aurēlija (121–180), kā Diokletiāna (244–311) valdīšanas laiku. Ja pieņemam, ka Cecīlija patiešām apbedīta Kallista katakombu senākajā daļā līdzās bīskapiem un pāvestiem, tad, visticamāk, runa ir par laika periodu no 2. gadsimta beigām līdz 3. gadsimta vidum. 20. gadsimta sākumā baznīcas tuvumā veica izrakumus, šis darbus vadīja dievnama priesteris kadināls Rampolla, turklāt pats uz sava rēķina. Izrakumu gaitā atklājās vērā ņemamas liecības gan par senās Romas pārtikuša nama slepenu pazemes kapelu, gan daudzināto pirtstelpu, kurā Cecīlija mirusi.

Kā Svētā Cecīlija kļuva par sakrālās mūzikas aizgādni? Liekas, šis ir kārtējais gadījums, kad pārpratums kļuvis par skaistu vispārpieņemtu leģendu. Kopš 14. un 15. gadsimta Svēto Cecīliju bieži attēlo kopā ar ērģelēm vai pat pie ērģeļtaustiņiem. Augšminētajos mocekles dzīvesstāstos, kas tapa agrīnajā kristietības posmā, bijis pausts, ka viņas kāzās mūziķi spēlējuši instrumentus, kamēr pati līgava klusi sevī dziedājusi vienīgam Kungam — cantantibus organis illa in corde suo soli Domino decantabat. “Katoļu enciklopēdija” domā, ka vārdkopa cantantibus organis ir pārprasta — kādam licies, ka Cecīlija spēlējusi ērģeles, tāpēc arī kļuvusi par baznīcas mūzikas aizgādni. Kad 1584. gadā Romā nodibināja vienu no senākajām mūzikas akadēmijām pasaulē, Cecīliju izvēlējās par patronesi.

Drīz vien Svētās Cecīlijas ikgadējie svētki izplatījās Ziemeļitālijā un Francijā, pēc kam tie nokļuva Anglijā, kur gan Cecīlija bijusi labi pazīstama jau agrāk, kā to apliecina Otrās mūķenes stāsts Čosera “Kenterberijas stāstos” (diemžēl Austras Aumales latviskojumā šī epizode nav iekļauta).

Šā vai tā — mūzikas skaņās Cecīliju ietērpa kāds cits un mazliet vēlāk: kā raksta The Times mūzikas kritiķe Hilerija Finča, ikgadējie Svētās Cecīlijas svētki “šķērsoja Lamanšu īstajā brīdī, lai iedvesmotu eirocentriskāko Anglijas komponistu Henriju Pērselu komponēt četras odas Svētās Cecīlijas godinājumam”. 17. gadsimta beigās Londonas Mūzikas biedrības džentlmeņi bija pasākuši 22. novembrī rīkot trīsdaļīgu pasākumu — dievkalpojums, koncerts un bankets. Pērsela brīnišķi daiļā mūzika bija kā radīta koncertdaļai, un tā tapa Welcome to all the pleasures, Laudate Ceciliam, Raise, raise the voice un visbeidzot apjomīgā Oda Svētajai Cecīlijai Hail! Bright Cecilia.

Pat vairāku nedēļu ilgumā kontaktējoties ar Svēto Cecīliju, šo rindu autoram tā arī neienāca prātā spoža atskārta, kāpēc izjustākās lappuses šai svētajai veltījuši tieši Anglijas komponisti. Pietiek jau ar Pērselu un Hendeli, taču mēs nedrīkstam aizmirst Bendžaminu Britenu: viņam Cecīlija dāvājusi iedvesmu daudziem izciliem vokāli instrumentāliem darbiem, kur ar kamerīgu noskaņu, asprātīgām motīvu un faktūru spēlēm, kā arī gandrīz transcendentālu skaistumu izceļas “Himna Svētajai Cecīlijai”. Skaidrs, ka liels nopelns te ir Vistana Hjū Odena dzejolim, ko vainago rindas: “Svētītā Cecīlija, parādies ikkatra mūziķa sapnī un iedvesmo. Debesīs celta, nāc lejup, meita, un pārsteidz mirstīgos ar nemirstīgu liesmu.”

Šīs rindas atsauc atmiņā Andra Veismaņa savulaik teikto — ikvienam, kas ķeras pie sakrālās mūzikas, būtu jāsāk ar veltījumu Svētajai Cecīlijai. Pagaidām no latvju skaņdariem to izdarījis, šķiet, viens vienīgs Arturs Maskats, komponējot ļoti maskatisku, nedaudz norūpējušos opusu soprānam, korim un orķestrim.

Atgādināsim, ka 19. gadsimta sākumā un vidū sarosījās pulks mūziķu, kas sauca sevi par cecīliešiem – tie bija Romas katoļu baznīcas mūzikas reformā ieinteresēti cilvēki. Cecīliešu darbības zona bija galvenokārt Vācija; viņu pamatvēlme – nodrošināt baznīcas ceremoniju ar tai atbilstošu mūziku, kas sakņojas renesanses un baroka laikmeta labākajās tradīcijās. Paraugu paraugs – renesanses bezkaislīgā ģēnija Palestrīnas tīrā un dievišķā mūzika. Pie cecīliešiem piederēja Mihaels Haidns, gregoriskā korāļa pētnieks Pjetro Alfjēri, kā arī Luī Nīdermeijers, kurš laikam taču ir Stradellam piedēvētās motetes Pietà, Signore īstais autors.

Svētā Cecīlija, visticamāk, negrasījās kļūt par baznīcas mūzikas aizgādni, taču, par tādu kļuvusi, viņa pienākumus pilda ne tikai apzinīgi, bet pat iedvesmoti. Skaitļu cienītāji teiks, ka 22. novembrim līdz ar to īpaša nozīme. Šajā datumā dzimuši komponisti Vilhelms Frīdemanis Bahs, Hogijs Kārmaikls, Hoakins Rodrigo un Bendžamins Britens (kāds domā, ka arī Jakobs Obrehts), slavenais japāņu diriģents Kents Nagano, spožais angļu austrāliešu pianists un mūzikas norišu vērotājs Stīvens Hafs (saistošs blogs laikraksta The Telegraph portālā), dziedātāja Sumi Jo, prāmja Estonia katastrofā bojāgājušais igauņu dziedonis Urmass Alenders un vēl virkne vairāk vai mazāk zināmu muzikālu personu. 22. novembrī Dalasā nošāva ASV 35. prezidentu Džonu Kenediju.

Rīgas Domā kopš 17. gadsimta vidus atrodas koka un polihroma cilnis “Svētā Cecīlija” (izmērs 77x77 cm) – Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis. Kā teikts īpašajā kultūras pieminekļa pasē, ciļņa tematika piemērota tā pašreizējai atrašanās vietai “dziedātāju luktu” margās. Ciļņa autors nav zināms. Mākslas zinātniece Karīna Vītola aprakstā pievērš uzmanību uz ērģeļu malas redzamajam vērša galvaskausam (bukranion), kas kopš renesanses laikiem ir iemīļots rotājums, kā arī izsaka aizdomas, ka neproporcionālām, pat deformētām ķermeņa formām apveltītais eņģelis ar rokām, ko aizsedz stabuļu rinda, darbina plēšas. Cecīlijas smaids, roku žesti un atsegtā nesamērīgi mazā kājas pēda norādot uz manierisma garu. Kopumā darbs “stilistiski sarežģīts un emocionāli piesātināts”. Analoģiju šādam cilnim Latvijā neesot.

Tātad, mīļie sakrālās mūzikas jaundarbu alcēji – jums ir vieta, kur palūgties Svēto Cecīliju. Puskrēslā un bez skaņas viņa tur ņemas spēlēt un spēlēt. Par ceļvedi varat ņemt Nikolasu Breidiju (kā Pērsels un Maskats) – “Esi sveicināta, Svētā Cecīlija! lai katrā sirdī iemājo mīla uz tevi un tavu dievišķo mākslu!”. Varat palasīt Džonu Draidenu (kā Hendelis) – “Visums pieņēma dievišķās harmonijas apveidus”. Varat iedvesmoties no Odena (kā Britens) – “Ak, likums, ko sirdis izbungo, lai stātos pretī mūsu prāta bezgalilgai ziemai”.

Taču var arī vienkārši – ar kanonisko tekstu kā Šarls Guno lieliskajā mesā, kuras Sanctus ar tenora (Lourenss Deils franču maestro Žorža Pretra vadībā) vai soprāna (Džesija Normena un skotu maestro Aleksandrs Gibsons) solo ir viena no klasiskās mūzikas svinīgākajām un skaistākajām lappusēm.