Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Mediņskolas laikos – 80./90. gadu mijā – mums patika staigāties pa Vecrīgu un baznīcu ārsienu ailēs vai vienkārši vārtrūmēs četrbalsīgi dziedāt latviešu tautasdziesmu apdares. Viena no mīļākajām bija Emiļa Melngaiļa apdarinātā “Saulīt’ vēlu vakarā”. Tāda kā barokāla sekvence plus klasicistiska skaidrība – laime dziedāt, laime dzirdēt. 

Melngailis, kuru šogad atceramies 150. dzimšanas dienā, ir latvju mūzikas bažibozuks. Komponists un vērīgais mūzikas aprakstnieks Jānis Cīrulis zīmē šādu portretu: 

“Emilim Melngailim piemita vairākas sejas, bet neviens īsti nevarēja atminēt, kura tā īstā. Ar kuru seju viņš pavērsies cilvēkā, ar kādu muti runās, to noteica apstākļi, vajadzība un arī persona. Ja vajadzēja, Melngailis tēloja vispazemīgāko laipnību; un viņa valoda bija salda un mīlīga. Taču lielāko tiesu viņš raudzījās apkārtnē un cilvēkos ar drūmu, neuzticīgu aci, tai pašā laikā ieturēdams lepnu, pašapzinīgu pozu. Brammanīgs kā bajārs, strauju, bet jūtīgu dabu, viņš bija viegli aizkaitināms. Pietika viena neuzmanīgi izteikta vārda, lai komponista lielās acis, kas nule smaidīja vislielākā laipnībā, uzliesmotu baisos zibeņos un viņa glaudīgais baritons pārvērstos pērkona dārdos. .. 

Par visu un visiem viņam bija savi uzskati un spriedums, un vairākumam viņš padevās ar lielu nepatiku un tikai apstākļu spiests. .. Kā visi pašapzinīgie Melngailis bija ļoti aizdomīgs un jūtīgs par citu spriedumiem attiecībā uz sevi. Visnevainīgākā sarunā, niecīgākā piezīmē viņš allaž meklēja kaut ko apslēptu, kā pats mēdza sacīt: “Kas tur iekšā gul?” Tikko sajutis kaut ko aizdomīgu, Melngailis tūliņ cirta pretī un bieži vien gluži par velti un bez vajadzības.”

Emilis Melngailis uzaug Igatē, skolojas Lēdurgā, Raunā un Vecpiebalgā. Viņa māte, apdāvināta klavierniece, ir viegli saviļņojama ar Mendelszona kordziesmām, der arī Cimzes “Dziesmu rotas” pērlītes, savukārt tēvs ir Lēdurgas kora basu balsts. Visādi citādi laimīgo bērnību kā tumšāks traips iezīmē pele, kas ieraususies šūpulī un iedomājusies pagrauzt divus gadus veco Emili. Māte nāk ar sveci un atrod bērnu vienās asinīs. Kopš šī negadījuma Emili piemeklē mēnessērdzība. Ne reizi vien tēvs vienā kreklā ziemas salā dzenas pakaļ dēlēnam, ko baismīgs sapnis atkal iztrencis no mājas. 

Vācijā un Krievijā kaldināto talantu Emilis Melngailis liek lietā galvenokārt pie latviešu tautasdziesmām. Ņemdams par paraugu Jurjānu Andreju un viņa spriedumus, Melngailis attīsta pats savu apdaru valodu un, būdams stipri aktīvs tautas melodiju kolekcionētājs un pierakstītājs, jūtas šajā vidē tik organiski, ka ne mazumu “tautiskā” sacer pats, nosaukdams tad to par tautasdziesmas pārveidu. 

Mazāk zināmi (un retāk spēlēti) pēc Musorgska parauga darinātie simfoniskie darbi, un prieks, ka vismaz ģeniālās, kristāliski vienkāršās solodziesmas beidzamā laikā atkal drusku dienasgaismā pavilktas, toskait Ievas Paršas balsī, kas saliednē ar Andreja Osokina klavierspēli ieskaņota “Lielajā dzintarā”.

Emili Melngaili zinām kā kordiriģentu, dziesmusvētku virsdiriģentu un paša vāktā Melngaiļa kora vadoni Pēterburgā un Rīgā, viņš bija ievērojams etnomuzikoloģijā, valodniecībā, valodu pedagoģijā, mūzikas kritikā, publicistikā; Melngailis izdeva pats savu sabiedriski politisku mēnešrakstu “Austrums”, līdzdibināja Skaņražu kopu, bija vērā ņemams šahists un Latvijas valsts šaha komandas oficiāls dalībnieks, Taškentas gados veiksmīgs uzņēmējs – vīndaris un vistkopis, Rīgas gados ne pārāk veiksmīgs taksometru biznesa mēģinātājs, aizrautīgs dujriteņa braucējs, makšķernieks, savas ortogrāfijas izveidotājs un uzturētājs, vienvārd, vīrs, kurš darīja visu, lai būtu nevis mīlēts, bet – spilgts un īpatns. 

Laikraksta “Literatūra un Māksla” 1986. gada 14. aprīļa laidienā komponists Imants Zemzaris raksta: 

“Viņš sapin kopā dziesmu spēku ar zemes, auglības spēku, viņš, nebaidīdamies sabrist kājas, apstaigājis novadu novadus, mācījies to atšķirības, kopības. Kā pagānisks ozols viņš ieaudzis savā tautā. Ja mēģināsim izraut vienu pašu muzikālo mietsakni, nekas neiznāks, jo pretī turēsies ar valodu, dainām, teiksmām, ieražām, ar visu dzīvi un būtību saistītie sānzari. Nav grūti uzminēt – tas Melngailis.”

Rakstot šīs rindas, līdztekus veros “YouTube” uz Durbes jūras ērgļu ligzdu augstajā eglē. Riet saule. Nav zelta laiviņas. Melngailis apklust un atkāpjas. Ērglienes Mildas jaunais kavalieris patlaban esot H, un būs vārddošana. Kurzemniekam piestāvētu vārds Hercogs, bet Mildai tad jāmaina sākumburts un jātop par Hildu.