Viegli lasīt

Nepamanītās aiziešanas

Orests Silabriedis

Žurnālistam jābūt labi informētam arī tad, ja viņš nestrādā t. s. dzeltenajā presē. Nav slikti zināt par līdzcilvēku attiecībām, un pavisam pareizi ir zināt, kas vēl mūsu vidū un kas jau citā saulē. 

Latvijas Radio 3 “Klasika” bija gadījums. Kolēģis rīta ētera programmā apsveic dzimšanas dienā kādu aktieri. Pēc brīža atskan zvans — šis aktieris taču miris, ko tu tur sveic! Nākošajā rīta stundā kolēģis ar bijību balsī saka — pieminam tādu un tādu aktieri. Atskan zvans, bet no cita klausītāja, — ko tu tur runā, aktieris taču dzīvs! 

Lai izvairītos no šādām Šrēdingera kaķa situācijām, jābūt informētam. Taču ir gadījumi, kad pat lielu un starptautiski atzītu personību aiziešanas paliek nepamanītas, jo… Un situācijas ir dažādas.

Mūzikas vidē viens no slavenākajiem gadījumiem ir Sergeja Prokofjeva aiziešana vienā dienā ar Jozefu Staļinu, kura iemiesotā vara bija līdz neiespējamībai sarūgtinājusi Prokofjevu un faktiski sagrāvusi viņa dzīves beidzamos gadus. 

Grāmatā “Viss cits ir troksnis” Alekss Ross raksta: “Ilgi gaidītais paziņojums [par Staļina nāvi] atskanēja 1953. gada 6. marta rītā. Maskavā iestājās haoss; tūkstošiem cilvēku spiedās ap Kremli, kur Kolonnu zālē bija novietots zārks ar Staļina mirstīgajām atliekām (vairākus simtus sērotāju pūlī sabradāja līdz nāvei). Šī vēsturiskā notikuma ietekmē “Pravda” tikai pēc piecām dienām pavēstīja lasītājiem, ka mūžībā aizgājis arī Sergejs Prokofjevs. To, ka Prokofjevs miris, [slavenais pianists] Svjatoslavs Rihters uzzināja lidmašīnā, dodamies atpakaļ uz Maskavu, lai uzstātos Staļina bērēs; lidmašīnā starp bēru vainagiem viņš bija vienīgais pasažieris.

No Prokofjeva atvadīties ieradās apmēram trīsdesmit cilvēku. “Bēthovena kvartetam” bija uzdots spēlēt Čaikovski, kaut gan Prokofjevam Čaikovskis nekad nebija paticis; skaņdarbu nospēlējuši, kvarteta dalībnieki nozuda pūlī, lai dotos spēlēt to pašu mūziku Staļinam. Apbedītāju automašīnai neļāva piebraukt pie Prokofjeva mājas, tāpēc zārku vajadzēja nest, jo visapkārt mājai ielas bija pilnas ar cilvēkiem un tankiem. Ļaužu pūlis virzījās uz Kolonnu zāli pa vienu ielu, savukārt Prokofjeva zārku pa otru, galīgi tukšu ielu aiznesa uz pretējo pusi.”

Līdzīgā kārtā Džona F. Kenedija noslepkavošana atstāja nepamanītu divu ģeniālu literātu došanos citā saulē tajā pašā 1963. gada 22. novembrī. Viens ir satriecošā distopiskā romāna “Brīnišķīgā jaunā pasaule” autors Oldess Hakslijs. Otrs ir iemīļoto “Nārnijas hroniku” un asprātīgi kristīgo “Skrūvšņores vēstuļu” autors Klaivs Steiplss Lūiss. 

Te nāk prātā izcilais TV seriāls Veep, kura galvenā varone ir profesionāla politiķe ar visatbaidošākajām rakstura īpašībām, kādas vien komandas priekšnieks spēj uzrādīt. Seriālu sauc par komēdiju, bet īstenībā tā ir nežēlīga satīra par dzīvi, kuras saturs ir tukšs karjerisms, nekompetence, manipulācijas un nemitīgas pussoļu situācijas — tu nespēj kļūt par pirmo un nemāki samierināties ar to, ka esi otrais. Galvenās varones Selīnas Meijeres mūža beigas ir atbilstošas viņas puskājas dzīvei. Kad TV ziņās sāk rādīt kādreizējās viceprezidentes (un finālā laikam tomēr arī prezidentes) bēru ceremoniju, sižets tiek pārtraukts, jo skatītājs tiek piepeši informēts par Toma Henksa nāvi (jādomā, ar paša aktiera piekrišanu šāds pavērsiens), un Meijeres šķirsts tiek aši un nevērīgi iestūķēts tam paredzētajā nišā.