Jaunumi


 
 

ORESTRĪME #7 | Cilvēki un uzvārdi

10. MAIJS

2024


Orests Silabriedis

Šoreiz mazliet par uzvārdiem.

Mātes dienā “Lielā dzintara” Kamerzālē skanēs Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzeja.

Krišjānim Baronam veltītā dzejolī Ojārs Vācietis (1933–1983) raksta: “Vislatviskākais latvietis | Ar tādu uzvārdu kā pēriens.” Tas nekas, ka pats parakstās kā vācietis. Vēstulē Jānim Peteram gan definējas kā Malienas pārstāvis: “Vācietis, Ojārs Otto d., ir malēnietis, un šī partija ir tikpat konstruktīva kā ustaši Dienvidslāvijā. Kaujinieciskuma ziņā tur nedaudz atpaliek vienīgi no pašiem latgaliešiem. Tāpēc arī b.* Vācietis naktīs guļ ar galvu uz ziemeļaustrumiem un pa retam izdveš malēniešu kaujas saucienu – “namurkši!””

Ar Imantu Ziedoni (1933–2013) vēl interesantāk – viņš piedzimst kā Imants Alfrēds Zakalauskis-Šokolovskis-Sakalovskis-Zūkurs. Un tikai 1940. gada pavasarī īsi pirms padomju varas okupācijas nākamā dzejnieka tēvs no Ragaciema Birutām raksta iesniegumu Iekšlietu ministrijai un izsaka vēlmi turpmāk saukties uzvārdā par Ziedoni. Iedomājieties – Latvijas PSR Tautas dzejnieks Imants Zakalauskis-Šokolovskis-Sakalovskis-Zūkurs.

Tad nu pie viena arī par diviem kādreizējiem liepājniekiem.

Domājot par Liepājā dzimušo un augušo komponistu Aleksandru Okolo-Kulaku (1906–1989), nāk prātā Paula Putniņa luga“Ar būdu uz baznīcu”, kur šāda epizode ar ļoti līdzīgu uzvārdu.

Esenbergs, pavērtējis pagalma slaucītāju: Man vajadzēja tādu biedreni Okolo... Okolo...    Nevarēdamsatcerēties, skatās papīrītī.

Kintija, paskarbi pasmej, pie sevis: Riņķī da okolo... Vai, vai, vai…

Esenbergs: Es ļoti atvainojos – jūs pati būtu? Neparasts uzvārds.

Kintija: Okolokolaks – kas tur neparasts. Uzvārds kā uzvārds.

Aleksandrs Okolo-Kulaks studēja mūziku Zalcburgā un pēc atgriešanās no Austrijas kļuva par Liepājas teātra mūzikas konsultantu, kara laikā bija muzikālais vadītājs Liepājas varietē “Diāna” un diriģents Liepājas teātrī. Vīrs, ko vērts atcerēties gan kā godināmu liepājnieku, gan kā šlāgeru autoru Sašu Vladi (Vlady), gan arī kā mūzikas modernistu.

Otrs saistībā ar iezīmīgu uzvārdu šoreiz piesaucamais liepājnieks ir leģendārais tenors Artūrs Priednieks-Kavara (1901–1979). Arī viņš bērnību un jaunību pavadīja Liepājā. Reinis Treigūts žurnālā “Māksla” (1992, nr. 2) raksta, ka sākotnēji viņa ģimene dzīvoja namā Klusajā ielā, taču šo māju kaut kad 20. gadsimta sākumā dziedātāja tēvs pārdevis tēlnieka Kārļa Zāles tēvam, māja saglabājusies. Jaunības gados dzīvojis Cietuma ielā 3 (mūslaikos Strautu iela), nams nojaukts. 1923. gadā Artūrs Priednieks iestājas Liepājas operas korī, pēc tam top par solistu, un tad jau ar pasaules elpu mācās Berlīnē un kaļ vērā ņemamu starptautisku karjeru.

“Izglītības Ministrijas Mēnešraksta” 1930.gada 11. laidienā mūzikas kritiķis Eduards Ramats raksta: “Pirms četriem gadiem neuzņemts Nac. operas korī, viņš [Artūrs Priednieks], paļaudamies saviem spēkiem, dodas uz Berlīni, mācās un gadu no gada mēģina iekļūt Berlīnes valsts operā. Uz šo soli viņu neatlaidīgi pamudina viņa skolotājs (ja nemaldos – Bachners). Berlīnes operas diriģents arī nenoliedz jaunā censoņa talantu, bet pēc katra mēģinājuma piemetina, ka vēl jāmācās. Un Priednieks mācās. Pēc trijām neveiksmēm viņš beidzot griež uz savām sekmēm vērību. Viņu pieņem, un viņš nosaucas par Kavaru (no “Toskas” varoņa – Kavaradosi).

Un noslēdzot, vienudien atcerējos, ko mana pamatskolas bioloģijas skolotāja teica par uzvārdu Silabriedis – tā ir bioloģiska neiespējamība. Briedim silā nav ko ēst.

* biedrs