Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Esmu ļaunatminīgs, tāpēc šoreiz mazliet par Liepājas tramvaju.

Savulaik rakstīju anotāciju Liepājas Simfoniskā orķestra tvartam, kurā bija iekļauta arī Kristapa Pētersona un Andra Dzenīša mūzika. Likās iederīgi iztēloties, kādos Liepājas stūros kurus no skaņdarbiem klausīties.

Kristapa Pētersona “Liepājas koncerts”, kas veltīts liepājniekam Visvaldim Ziediņam, pēc šo rindu autora domām, “jāklausās kādā no tām mazajām, pašķībi bruģētajām Liepājas ieliņām, kas galu galā aizved pie tramvaja sliedēm kaut kur dzelzceļa stacijas rajonā diennakts nekādā laikā it kā vienatnē, it kā kopā ar kādu”.

Visvaldis Ziediņš (1942–2007) bija absolūti savrups un nesalīdzināms mākslinieks, kurš neiekļāvās padomju mākslas kanonā un kuru plašāka sabiedrība pamanīja tikai ap 2012. gadu, kad iznāca Ievas Kalniņas pētījums un Ziediņa mākslu ieraudzīja ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijas muzejā KUMU un Vašingtonā. Realitātes izpēte Ziediņa izpratnē bija “ķīmisku, mehānisku un bioloģisku patiesību savijums” (no preses teksta), un viņa māksla gluži rietumnieciskā garā grozījās ap opārta, popārta un abstrakcionisma jomām. Ar Ziediņu Liepāja var koši lepoties.

Savukārt par Andra Dzenīša kompozīciju “Duālisms”, kas ilgst 41 minūti, rakstīju šādi: “To var klausīties, piemēram, Liepājas tramvajā, kas ved no caralaika rūpnīcas līdz jaunāka gadagājuma dzīvojamiem namiem ezera krastā. Var stāvēt uz gājēju tilta, kas pārslējies pāri dzelzceļa sliedēm. Var iet pie jūras un ļauties pluinījoša vēja nokautam, bet, lai kur jūs atrastos, kadence jeb lielais soloposms, kas sākas divdesmitajā minūtē un ilgst gandrīz desmit minūtes, liekas, izpurina no jums pēdējās pretošanās spējas. Un tad vienubrīd laminora un Lamažora nojausmu pusvārdu deja, ko inkrustē Dzenīša iecienītā tritona intonācija, nonāk pie tīrskanīga Sibemolmažora trijskaņa, un jūs negaidītā mierā apjaušat, ka viss ārējais – tilts, tramvajs, dzelzceļsliežu pundurluksofori, kāpas, senlaiku villas, koka nami, režģi, pati Liepāja – viss ir kaut kādā ērmotā harmonijā, kas beigsies līdz ar stīgu maigajiem vaļņiem un surdinēto trompešu monologiem, bet mēs būsim nopelnījuši to skaistuma brīdi, kas laikmetīgajā mūzikā jāuziet pašā labirinta kodolā aiz dinamikas spējo kontrastu, griezīgu sekundu un eksplozīvas simfoniskās masas dzīvžoga.”

Ļoti daudz vārdu, jā, piekrītu, bet kompozīcija ir intensīva, tāpēc arī apraksts lauztin laužas pāri teksta malām.

Un nu par to ļaunatminīgumu. Ieskaņojumu vērtēšanas korifejs (šo saku ar cieņu un atzinību) Juris Griņevičs recenzijā rakstīja šādi: “.. anotācijas autora ieteikums to klausīties Liepājas tramvajā liecina par vēju pilsētas realitātes absolūtu nepazīšanu. Ja nu “tante uz riteņiem” ir obligāta, iesaku galvaspilsētas 1. maršrutu: no Imantas līdz Juglai var noklausīties visu disku.”

Nu man jātaisnojas, ka nemaz jau nebij domāts brauciens no galapunkta līdz galapunktam, kas ilgst 29 minūtes, jā, tas ir mazāk nekā Dzenīša opusa 41 minūte, bet nu ar galvaspilsētas maršrutu nudien nekādas saiknes, jo svarīgs tas atspēriena punkts “Metalurga” sānā un Jaunliepājas neatkārtojamais gars, un skats uz Vecliepāju no kanāla puses, un Rožu laukums, un lielais Jāzeps ceļmalā, koka namu rindas, vecie kapi un tad arī visa tā jaunā apbūve līdz pat ezermalas smaržai Mirdzas Ķempes ielas galapunkta lokā.

Tad nu meklēsim tagad skaņdarbus, kas ilgst akurāt 29 minūtes, un vizināsimies. Žēl, ka slēgtas visas tās vecās līnijas. Tik ļoti gribētos redzēt, kā ap Peldu ielas 25. namu “slaidā lokā no Peldu ielas Alejas ielā iegriezās tramvajs”, kā savā Liepājas vēstures slejā raksta Gunārs Silakaktiņš. Pēc atgriešanās no Pērnavas šajā namā kādu brīdi dzīvoja Alfrēds Kalniņš. Bet uz savu Annas baznīcu viņš, visticamāk, gāja kājām.