Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Ar Alfrēdu Kalniņu man daudzveidīgas attiecības. Mediņa mūzikas vidusskolā kādā pārbaudes darbā lecīgi rakstīju par viņa dzimtenes mīlestības mūziku, ka tā diezgan plakana un plakātiska (tā domāju joprojām). Partitūras lasīšanas nodarbībās pie impozantās, bet nenoliedzami gudrās Irmas Mihelmanes skatījāmies Alfrēda Kalniņa kordziesmas, es kaut ko burkšķēju par to, ka īsti nepielec šitā mūzika, un Mihelmane teica, ka Kalniņa kordziesmu laiks vienkārši vēl nav pienācis. Citāda aina rādījās, kad klausījos solodziesmas – to daudzveidību, to trauslo un daiļo pasauli! Nu kā lai saprot šitādu komponistu, kurš, cik rēgojas no lasītā, dzīvē bijis visai atturīgs un viegli ironisks notikumu vērotājs, kura prātā grūti ietikt.

Pagājušajā slejā, rakstot par Liepājas tramvaju, tiku pieminējis tramvaja līniju, kas meta līkumu ap Peldu ielas 25. namu, kur 1911. gadā uz dzīvi apmetās tobrīd 32 gadus vecais komponists ar ģimeni. Pēc astoņiem Pērnavā pavadītiem gadiem Alfrēds Kalniņš ar kuģi ieradās Liepājā, lai kļūtu par Svētās Annas baznīcas ērģelnieku. Saveda kārtībā instrumentu, kas bijis pagalam nolietojies, 1913. gadā notika jauno ērģeļu iesvētīšanas koncerts un 1914. gadā tika aizsākta koncertu sērija, kas gan pēc diviem koncertiem beidzās, jo baznīcas valdei likās, ka dievnamam nepiedien tapt par koncertzāli.

Liekas, ka Liepājas Annas baznīcā vienādiņ tāds kā konservatīvi antimuzikāls gars mitis, kaut labi atceros kādus 90. gadu kormūzikas koncertus, kuriem baznīcas plašais balkons labi piemērots, atceros, kā Liepājas Simfoniskais orķestris vēl salīdzinoši nesen tur rīkoja kādus koncertus, bet Alfrēda Kalniņa ieviestās ērģeles gan jau kādu laiku klusē.

Savulaik (liekas, 2011. gadā) žurnālā “Mūzikas Saule” sarunājos ar ērģeļmeistaru Miku Dzenīti, un te mazs nogrieznis no šīs sarunas.

*

Mikus: Tās ērģeles diemžēl neskan. Četri manuāļi. Alfrēda Kalniņa spēlēts leģendārs instruments. Valkers. Daudziem ērģelniekiem tas liekas viens no labākajiem Latvijas instrumentiem. Bet baznīcā ievilka apkuri, un tas bija ērģeļu gals. Tagad tur jāiegulda pamatīgs darbs. Man liekas, ka tā ir draudzes īpatnība. Viņi ir luterieši, bet ar ortodoksālu ievirzi. Varbūt viņiem tas instruments neliekas tik svarīgs...

Orests: Vai vispār ir kāda institūcija, pie kuras vērsties šādos gadījumos?

Pie Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas izveidota ērģeļu ekspertu padome, kur mēs parasti pulcējamies, kad ir līdzīgi gadījumi. Bet tad vajadzīgs draudzes iesniegums. Ekspertu padome nav šī instrumenta īpašnieki. Vajadzīgs dokuments, lai varētu darboties ar juridiskām sekām. Mēs varam informēt sabiedrību un celt troksni tādā veidā.

Orests: Vai nav vajadzīga Pieminekļu inspekcijas atļauja, lai baznīcā ierīkotu apkuri?
Mikus: Protams, ir vajadzīga saskaņošana.
Orests: Bet tad ir jautājums – kā var ievilkt apkuri un tādējādi sabojāt izcilas ērģeles?
Mikus: Par to it kā daudz ir runāts. Neviens tā īsti nav atbildīgs. Konsistorija rīkojusi seminārus, cilvēkiem ir stāstīts par to, taču tamlīdzīgas kļūdas joprojām atkārtojas.

*

Alfrēds Kalniņš Liepājā ne jau tikai ērģeles spēlēja. Viņš sarīkoja sava nelaiķa drauga Emīla Dārziņa mūzikas vakaru un Jāzepa Vītola mūzikas vakaru, viņš sapulcināja ap simt dziedātāju lielu kori, kur viena no balsīm piederēja aktrisei Antai Klintij. Leģenda vēsta, ka, tikko ieradies Liepājā, Alfrēds Kalniņš nogājis līdz jūrai – viļņi nemierīgi, liedags tukšs, redzama tikai meitene gaišām bizēm un sarkanu cepurīti galvā. Tā tad bijusi Liepājas ostas kuģu kraušanas darbu vadītāja un namsaimnieka ģimenē dzimusī Anta Klints. Cita leģenda pauž, ka Alfrēda Kalniņa koris bijis tikai tēvam un pamātei domāts piesegs, kamēr Anta īstenībā piedalījusies teātra izrādēs.

Bet atgriežoties pie Alfrēda Kalniņa, jāpiemin vēl divas adreses un opera. Tās divas citas mājvietas atradās Kurzemes ielā 7 (toreiz Jāzepa iela) un Klāva Ukstiņa ielā 12 (toreiz Gintera iela), kur komponists apmetas 1919. gada pavasarī pēc dažiem Tērbatā pavadītiem gadiem. Tomēr nekāda lielā iekārtošanās nesanāk, jo tā paša gada rudenī Alfrēds Kalniņš ar ģimeni pārceļas uz Rīgu. Tobrīd viņš jau ir pirmās nacionālās operas autors (ne bez vēsturiskas sacensības ar Jāni Mediņu, kura “Uguns un nakts” gan laikam pabeigta agrāk, bet iestudēta vēlāk).

Kalniņa opera ir “Baņuta”. (Atkal jau) leģenda vēsta, ka librets visus kara gadus glabājies Jāzepa ielas dzīvoklī, un pēc atgriešanās no Tērbatas Alfrēds Kalniņš rīta stundas pavada Peldparkā, kur komponē traģisko mīlasstāstu no latviešu pagātnes. Jauki iztēloties, kā viņš, zem priedes sēdot, sacer, piemēram, Jāņu skatu. Vai slaveno sēru maršu.

Bet vietnes periodika.lv apmeklētājiem jāpiekodina nejaukt komponistu ar traktoristu Alfrēdu Kalniņu, kurš 1959. gada martā ar jauno hidraulisko četrlemešu arklu DT-54-A uz lauka pie Nīcas ceļa apara vienā dienā 6 ha.