“Ievas Stāstos” izlasīju par Ingunu Baueri. Viņas negaidītā aiziešana pagājušajā ziemā 63
gadu vecumā papildināja manu nesatikto cilvēku sarakstu. Laika gaitā šis saraksts nav kļuvis
gluži bagāts, bet diezgan pārdomraisošs gan. Ļoti gribējās satikt Ingunu un ierakstīt sarunu,
bet tas nenotika. Un man tik ļoti patīk viņas grāmatas. Inguna bija dzimusi liepājniece un
dzīvesgaitā tapusi piebaldzēniete. Liepāja vienmēr palika viņas kodola vieta. No Miķeļiem
līdz Mārtiņiem ir veļu laiks. Ingunas ēna nupat staigā pa Liepājas ielām.
Man vienmēr paticis domāt par Liepāju naktī. Savulaik, 90. gados, drusku bija arī staigāšana
naktīs, mūslaikos es būtu atturīgāks pret šādu izklaidi, kaut laiki pulka drošāki, tak nekad
nevar zināt, kas aiz kura stūra gaida. Bet domāt par Liepāju naktī gan var bez baiļu. Paldies
Guntai Šnipkei, kura pievērsa uzmanību Jaunliepājas skaistumam. Namiņi, bruģis,
tirguslaukums, stacija, sliedes, tramvaja depo — viss rosina iztēli un sola stāstus.
Tepat arī Vecie kapi, kur vēl neesmu paspējis aiziet, bet tas iekļauts manā Liepājas
izzināšanas plānā. Liepājnieki jau, protams, zina, bet citiem atgādinu, ka te gul Vite un Hike,
Berči, Ūlihs, ar šiem kungiem vien pietiek, lai novērtētu piemiņas vietas nozīmīgumu un, kas
zina, sveicinātu viņu ēnas, kad viņi veļu laikā pastaigājas pa Liepājas ielām.
Kapsēta gan, cik noprotams, laika gaitā pamatīgi papostīta, sākot jau ar 1915. gadu, un kur
nu vēl padomju laikā, kad te iedomājās celt TEC cehu un vilkt cauri siltumtrasi. Nora Driķe
pirms 25 gadiem raksta, ka zārki un kauli nošķūrēti un izbērti Liepājas nomales purvājā,
bērni spēlējušies ar kauliem, čuguna žogi nopostīti, bet nu vairs vismaz neesot bail ieiet
kapos.
Vecie kapi ir blakus kanālam. Mana mamma savulaik braukāja pa Latviju kopā ar Rīgas bērnu
slimnīcas kolēģiem un vadīja reanimācijas kursus. Pēc vizītes Liepājā ar izteiksmi stāstīja, kā
vietējie ārsti teikuši, lai naktīs kanāla tuvumā vis neejot, jo tā esot iecienīta nelaimes
gadījumu un arī slepkavību vieta.
Savulaik lasījām, ka Liepājas kanāls 1944. gadā paņēmis arī slavenā diriģenta, dziesmuspēles
“Meldermeitiņa” autora Oto Karla dzīvību. Avots šādai ziņai ir Kurzemes preses karalis (jā, tā
viņu dēvēja) Kristaps Grāmatnieks, kurš savā atmiņu stāstā “Dzintara krastā” raksta: “Bet ne
visiem alkohols nāca par labu. Liepājas operas diriģents Otto Karls, nākot mājās no
Jaunliepājas uz Vecliepāju, nakts tumsā bija pagājis garām tiltam un iekāpis ostā. Karla
traģiskā nāve bumbu troksnī pagāja bez kādas ievērības. Rets liepājnieks tikai zināja, ka
“Meldermeitiņas” komponists jau aizgājis aizsaulē.”
Atmiņas var būt mānīgas. Kā vēsta vairāki nekrologi (nevis klusums laikrakstos), Oto Karls
ilgāku laiku juties nevesels, divas nedēļas pavadījis Liepājas slimnīcā un tur 1944. gada 4.
maijā miris. Kanālā būs iekritis kāds cits. Varbūt fantāzijas lidojumu iespaidojis tas, ka Oto
Karls dzīves nogalē strādāja pie Čaikovska “Pīķa dāmas” iestudējuma, un operas versijā Liza
taču iekāpj kanālā, vai ne?
Kaut kas līdzīgs šai māņu ziņai atbalsojas paša Grāmatnieka dzīvē, tik dažus gadus agrāk,
kad, neizturējis komunistu ienākšanas sekas un iegājis dziļā depresijā, dzīvību pats sev
atņēma ievērojamais grāmatnieks Jānis Rapa.
1941. gada maija beigas. Kristaps Grāmatnieks ieiet kādā Liepājas kafejnīcā, visapkārt
nepazīstamas sejas, tikai viesu apkalpotāja liekas pazīstama:
“Viņa nāk pie mana galdiņa izbrīnā izplestām acīm un jautā: — Jūs vēl dzīvs?!
— Jūs domājat, ka man vajadzētu būt mirušam? — brīnos arī es.
— Es nezinu, bet... — apkalpotāja vēl vairāk apjūk.
— Bet?
— Vakar lasīju avīzē, ka jūs esat no kāda tilta ielēkuši upē, — meiča saka un rokām nervozi
burza šauro priekšautu ar mežģīņu malām, kas tai priekšā.
— Es domāju, ka būtu labāk, ja jūs man atnestu kafiju.
Kad apkalpotāja manā priekšā noliek smaržojošo kafijas tasi, viņa tai piebīda klāt arī
laikraksta numuru. — Lūk te, tepat par jums ir rakstīts, melns uz balta, — meiča it kā
aizvainota saka, kad neesmu tai noticējis.
Tas ir “Komūnista” vakardienas numurs, “Kurzemes Vārda” varmācīgais pēctecis. Tanī es
lasu kādu sīkiem burtiem iespiestu ziņu: — Grāmatnieks Rapa nolēcis no kāda Ogres tilta*.
— Ak, tā! — es saku. — Mans vārds ir Grāmatnieks, Kristaps, bet šis te ir Rapa.”
Lai vai kā, Liepājas ielās šajā laikā manāma arī Kristapa Grāmatnieka ēna, un var tikai
iztēloties, ko tā saka Oto Karla ēnai, kad tās kaut kur Liepājas ielās satiekas. Ja nejauši
gadīsies būt klāt, pastāstīšu.
* Gandrīz vai lieki piebilst, ka laikrakstā “Komunists” šādas ziņas nav, to glīti izpētīja kolēģe
Velga Kince, kurai esmu pateicīgs arī par Grāmatnieka grāmatu un atbalstu izziņu
meklēšanā.