ŠEIT VAR IEGĀDĀTIES BIĻETES UZ KONCERTU NOSLĒPUMAINĀS INDIJAS RĀGAS UN RITMI

News


 
 

Orestrīme #24 | Jauns un vecs Brāmss

24. JANUARY

2025


Orests Silabriedis

Vienudien atkal aizdomājos par slaveno teicienu – “ai, viņš (viņa) par jaunu, lai spēlētu (dziedātu, diriģētu) to un to…”. Ir zināms grauds šajā. Bet diez vai tam (vismaz ne vienmēr) saistība ar fizisko vecumu. Protams, ja jauna cilvēka dzīvē nekas būtisks nav noticis, tad nebūs īsti adekvāti spēlēt ko no kāda, kas kaut ko jau pieredzējis. Bet citādi – kāpēc gan lai jaunībā nevarētu būt viedoklis par, piemēram, Māleru. Vai Šostakoviču. Šie nereti ir pirmie, kurus min, kad vēlas uzsvērt, ka pie dažu komponistu daiļrades vajadzētu ķerties ne agrāk kā … Nujā, tad cik “ne agrāk”? Vai Brukners. Vai Brāmss. Ne agrāk kā…

Žurnāla “Mūzikas Saule” 2024. gada rudens laidienā Juris Griņevičs raksta par pretējo, un tas ir “ne vēlāk kā”: “Manuprāt, vislabāk Vladimira Horovica tālaika [runa par 20. gadsimta 20. gadiem] personību apliecina Brāmsa Pirmā koncerta fenomenālā interpretācija ar “Concertgebouw” orķestri Bruno Valtera vadībā. Diemžēl pat visizcilākie pianisti to spēlē vecišķi, bet šo mūziku radīja 26-gadīgs temperamentīgs vīrietis ar ļoti augstu hormonu līmeni asinīs. Šis koncerts, tāpat kā abi Šopēna darbi [domāti klavierkoncerti], jāspēlē tikai agrā jaunībā.”

Varbūt līdzīgi ar Johannesa Brāmsa Otro klaviersonāti, kas 25. janvārī izskanēs “Lielajā dzintarā”? 19 gadu vecais Brāmss to rakstīja, kā teikts anotācijās, vientuļi sēdot savā dzimtajā provinciālajā Hamburgā. Bail pat iedomāties, kāda tolaik bija Hamburga vēlā rudenī. Jau mūslaikos liekas, ka tur nebeidzami lieti un drēgnumi, bet varbūt tas tik tāds maldīgs ieceļotāja un izceļotāja skats uz pilsētu, kurai patiesībā nav ne vainas.

Atgriežoties pie Brāmsa – jā, viņš agri sāka darba dzīvi, jau 13 gadu vecumā spēlēja tavernās un restorānos, un tas nenozīmē, ka par viņu ģimenē nerūpējās, viņš bija mīlēts un uzmanīts bērns, taču arī viņa mamma bija sākusi strādāt pavisam agros gados un zināja, ko tas nozīmē, un tā nu Johanness savu pusaudzību rūdīja, par nelielu samaksu spēlējot krogos, un viņam bija iespēja arī pavisam glīti noiet no ceļa, jo dzērieni bij par brīvu, bet Johanness acīmredzot mācēja dzīves baudas iemērīt gaumes robežās, un tā nu viņš spēlēja un spēlēja, un daudz lasīja, un E.T.A. Hofmaņa iespaidā viņam labpatika iemiesoties kapelmeistara Kreislera Jr. ādā, un tuvs viņam bij Žans Pols, un tieši Žana Pola daiļrades atbalsis mēdz saklausīt viņa Otrajā klaviersonātē, kas ir patiešām īpatna, stipri degsmīga, dumpīga, vietumis izaicinoša, bet tad atkal tik glāsmaina, un šie kontrasti 19 gadus veco jaunekli raksturo no vislabākās puses, jo kā tad galu galā tikt pie dzīves sajūtām.

Te nu tagad būs jautājums – vai vienmēr atceramies, ka resnie un bārdainie komponisti kādreiz bijuši jauni? Jā, arī Brāmss, kura mirdzoši zilās acis (mantojums no mammas) apbūra Klāru Šūmani varbūt pat mazliet vairāk nekā viņa būtu vēlējusies un kurš savu Otro klaviersonāti veltīja tieši viņai.