Lasot rakstus un viedokļus par šīsvasaras skolu jaunatnes dziesmusvētkiem, nostiprinās sajūta, ka joprojām par maz diskutējam par to, kas vispār ir dziesmusvētki.
Te nav nekādas pašsaprotamības. Dažādos laikos svētkiem ir bijusi atšķirīga funkcija un misija. Ir pilnīgs anahronisms mūsdienās pieprasīt no dziesmusvētkiem sakrālo aspektu, jo, raugi, tā ir bijis pirmsākumos (bet tādas prasības mēs joprojām palaikam dzirdam). Ir arī neiespējami atgriezties laikos, kad latviskā apziņa plašākā nozīmē vēl tikai dzima un plauka. Mēs varam tikai iztēloties, kā ir, kad diriģenta tribīnē kāpj Melngailis vai Vītols. Mums baisi iedomāties, kā pirmajos pēckara svētkos tautu “uzmundrināja” padomju marši. Aizvien daudzi atcerēsies, kā 1985. gadā kopkoris neplānoti izsauca no virsdiriģentu rindām svītroto Haraldu Medni. No jaunāko laiku notikumiem iezīmējas divas spilgtākās virsotnes: 1990. gads (sevišķi Garūtas Tēvreize Edgara Račevska vadībā) un 2018. gads (Uģa Brikmaņa beidzamie svētki). Dziesmusvētki nav stāsts par mākslu, tas ir stāsts par mūsu vēsturiskā ceļa atcerēšanos un turpmāko ceļu zīmēšanu. Nacionālās apziņas higiēnas brīdis. Un ir patiešām ļoti laba sajūta, kad tu dzirdi, ka tūkstošu kopkoris ir elastīgs un dzidrs.
Taču es diez vai tagad rakstītu tik svinīgus vārdus, ja man dziesmusvētkus savā laikā nebūtu iemācījis Uģis Brikmanis. Pārsvarā esmu dzīvojis kā šī pasākuma skeptiķis. Savulaik ar Ievu Struku aizrunājāmies, vai dziesmusvētki ir mākslasdarbs. Ieva teica pārliecinoši — jā, mākslasdarbs ar rituāla elementiem. Biju spiests pārskatīt savas domas.
Tagad atkal nākas aizdomāties — bet kas īsti ir skolu jaunatnes svētki? No putna lidojuma samanām divas spriedēju nometnes: vieni uzskata, ka tikai augsta kvalitāte ir ceļazīme uz svētkiem, otri domā, ka iespēju piedalīties svētkos pelnījuši visi, kas dzied, dejo, koklē u. tml.
Nav iespējams strikti nostāties vienā vai otrā pusē, jo jautājums ir komplicēts, taču, ja mani kāds neganti piespiestu izvēlēties tikai vienu pozīciju, es būtu ar tiem, kas saka — skolēnu svētki domāti visiem.
Nopietnu analīzi var piedāvāt profesionāļi, kas darbojas noteiktajā jomā, zina ikdienu, piedalās skatēs, sēd žūrijās, virza procesus. Un tad būs tādi kā šo rindu autors, kas top priecīgs, kad izlasa Valsts prezidenta repliku par to, ka svētkos jāpiedalās visiem.
Vai te gadījumā neparādās arī tas, ka daži spriedēji ne visai labi zina, kas notiek mūsu zemē ārpus Rīgas? Šī doma palaikam nāk prātā, kad tu tālākos novados satiec kolosālus sava darba zinātājus, kas vairāk ar entuziasmu, mazāk ar reālu atbalstu dara unikālas lietas. Ko no visa šī zina mūsu ministri? Par daļu no ierēdņiem vispār nerunāsim.
Savā veidā palēnām mirst Rīga, savā veidā izmirst Latvijas lauki. Bezcerības saliņām iepretī ir visi tie brīži, kad tu redzi, ka viss notiek auglīgi, mērķtiecīgi. Kā teica padomju laikā par “pūstošā kapitālisma” valstīm, Latvija — kontrastu zeme.
Man ļoti patīk šīgada svētku logotips. Skaidrs, ka ikviens pats sev gudrinieks, un, piemēram, uzmundrinošākas liktos maķenīt košākas krāsas, taču kopumā ideja par vijumiem, dinamiku, ķēdes posmiem, bērnu mīlīgi pašdarinātām aprocēm (un ko nu vēl katrs saskata) ir simpātiska un iederīga. Plašais protesta vilnis pret šo tēlu, iespējams, rāda zināmas cilvēku daļas nevēlēšanos vai nespēju pieņemt abstrakciju, simbolu. Ja nav nepārprotama signāla, nav arī informācijas.
Kāda saikne “Lielajam dzintaram” un RĪMEI ar dziesmusvētkiem? Gandrīz nekāda, ja vien prātā neturētos aizpērn novembrī piedzīvotais Ilzes Valces un Baibas Kļavas iniciētais, Jura Joneļa režisētais lieliskais koncerts “Saules pielijuši”, kur īsteni dzintaraini visu apjomīgo koncertzāles kubatūru piepildīja citāda māksla nekā mūsu namā pierasts.
Tieši šajā acumirklī ticu, ka sarunas par dziesmusvētkiem turpināsies un tās risināsies ar gudrību, iecietību, asu saprašanu un nekļūdīgu laikmeta sajušanu.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back