Ir gadījies šo to lasīt par Venēcijas muzikālo pagātni, ir gadījies vairākkārt nokļūt šajā pilsētā, bet tā īsteni Venēcijas skaņupasaule man pielēca pērnā gada oktobrī, kad nostājos Klaudio Monteverdi atdusas vietas priekšā Frari Svētās Dievmātes bazilikā. Iztēlojos, kā 1643. gada ziemas sākumā notika atvadīšanās no šī ģēnija, un viss dīvainā kārtā nostājās savā vietā. Ne jau nāves dēļ, bet tāpēc, ka te tika dzīvojis dzīvs Monteverdi. Noteiktā laikposmā faktiski vienīgais ne-venēcietis, kas kļuva par Svētā Marka bazilikas mūzikas aprites vadītāju. Pirms Monteverdi šajā postenī bija Carlīno, Donāti, Kroče, Martinengo; pēc Monteverdi šos pienākumus pildīja Roveta, Kavalli, Monferrato, Legrenci, Volpe, Partenio, Bifi, Loti, Pollaroloun Saratelli – visi dzimuši Venēcijā vai republikas nomalēs. Cik daudzus no viņiem zinām?
Venēcija visādos aspektos ir traktātu vērta pilsēta. Būtu vērts ņemt vienu sabata mēnesi un papētīt tuvāk.
Kas tā par moteti, ko Landīni veltīja dodžam Andream Kontarīni.
Kā Venēcijā nonāca flāms Adrians Villerts un kā dzima venēciešu madrigāls, villanella un ričerkārs, ko atdarināja daudzviet citur.
Kā Kjodžā pasaulē nākušā nevienam nezināmā Džozefo Carlīno paspārnē Svētā Marka bazilikā jutās pulka talantīgākie Klaudio Merulo, Andrea Gabrieli un Džovanni Gabrieli.
Kā šajā pašā dievnamā varēja skanēt ģeniālā Monteverdi satriecoši skaistās “Vesperes”.
Kādēļ līdz 18. gadsimta flautas tika uzskatītas par pārlieku juteklisku instrumentu, aizko tās netika ielaistas bazilikas orķestrī.
Kā veidojās venēciešu operas gaume un kādēļ slavenais kontrtenors un režisors Makss Emanuels Cenčičs intervijā LR3 “Klasika” teica: “Venēcijas opera bija sarežģīts organisms un bieži pavisam komisks vai satīrisks. Paņemiet, piemēram, Kavalli “La Calisto” vai “Pompeo Magno”, ko patlaban iestudēju, – tajās ir daudz atklātu ainu, kurās izpaužas seksualitāte un kur ir arī komiskas situācijas. Venēcijā dzīvoja, tā teikt, plaša apvāršņa cilvēki.”
Kā izskatījās sarežģītie mehānismi, kas ļāva operu iestudējumos īstenot “deus ex machina” efektu.
Kā savstarpēji sacentās teātru nami “S Cassiano”, “SS Giovanni e Paolo”, “S Giovanni Grisostomo”, “S Angelo”, “S Fantin”, līdz uzradās “Teatro La Fenice”, kas laika gaitā kļuva par vienu no Itālijas ievērojamākajiem opernamiem, trīs reizes nodega (1774, 1836, 1996) un ikreiz īsteni fēniksiski atdzima.
Kā veidojās karjera dziedātājiem Faustīnai Bordoni, Vitoriai Tezi, Santai Stellai, Nikolai Grimaldi, Domeniko Čeki un Karlo Broski, ko labāk pazīstam kā kastrātu Farinelli.
Kā uzplauka Goldoni “dramma giocoso” un Goci “commedia dell’arte”.
Kā izpaudās Venēcijas slimnīcu, patversmju, bāreņu namu jeb ospedali (“Incurabili”, “Mendicanti”, “Derelitti” un “Pietà”) īpašā loma pilsētas mūzikas dzīvē.
Kā Venēcijas klimats iedarbojās uz rudā priestera Vivaldi astmu.
Kā varēja skanēt mūķeņu pūtēju orķestri.
Kā mūziķu simts svinēja sakrālās mūzikas aizgādnes Svētās Cecīlijas dienu 22. novembrī.
Kā vasaras vakaros varēja izklausīties serenādes sveču gaismā Venēcijas “Canal Grande”.
Kā klausītājies uzņēma Albinoni un Vivaldi serenādes diplomātu pieņemšanās un augstmaņu kāzās.
Kādas ovācijas vai, gluži pretēji, nievas skanēja Rosīni “Tankrēda” vai “Semiramīdas”, Bellīni “Kapuleti un Monteki”, Doniceti Belisario, Verdi “Ernani”, “Atilas”, “Rigoleto”, “La traviata” vai “Simona Bokanegras”, Leonkavallo “Bohēmas” pirmizrādēs.
Kādas bija debesis, kad savā namā Lielā kanāla malā 1883. gada 13. februārī citā saulē devās Rihards Vāgners.
Kā piedzima Venēcijas laikmetīgās mūzikas festivāls, kas pārtapa par Venēcijas mūzikas biennāli, kur pirmoreiz publikas priekšā parādījās Stravinska “Dīkdieņa dēkas”, “Canticum sacrum ad honorem Sancti Marci Nominis” un “Threni”, Britena “Skrūves pagrieziens”, Prokofjeva “Ugunīgais eņģelis”, Nono, Madernas, Fērniho, Šarrīno un daudzu citu jaundarbi.
Venēcijā ir neskaitāmas vērtību krātuves, toskait Luidži Nono arhīvs, libretu kolekcija Goldoni namā, Vivaldi institūts, avoti Boito, Respīgi, Kazellas, Malipjero un Rotas daiļrades izpētei.
Venēcijas Svētā Miķeļa kapsētā dus Igors Stravinskis un Luidži Nono.
Venēcijā pusi mūža pavadīja Gundaris Pone, un pilsētas atbalsis ir viņa kompozīcijā “La Serenissima” ar agra rīta neskaidrām ēnām, Paradīzes arku, lauvasrīkli, nāves vēstnešiem, venēciešu vakara sadzīvisko burzguļošanu un novembra rēgaino miglu.
Par Venēcijas “acqua alta” portretu Arturs Maskats saņēma Lielo mūzikas balvu 2011.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back