Sestdien “Klasikas” ēterā liku koncertu, kas vasaras saulgriežos izskanēja Londonas Vigmorzālē un kurā dziedāja Eiliša Tainena (Tynen). Pasakaini izteiksmīgi dziedāja, un repertuārā citstarp bija Franča Šūberta nelielā solokantāte “Ganiņš uz klints” (Der Hirt auf dem Felsen). Biju tumsoņa – nezināju, ka šis, iespējams, priekšpēdējais Šūberta opuss veltīts sava laika izcilajam soprānam Annai Milderei-Hauptmanei. Vismaz tāda ir leģenda, un tai gribas ticēt. Tieši Anna bija šī opusa pirmatskaņotāja, un, kā vēsta dažnedažādi avoti, kantāte uz skatuves piedzimusi 1830. gada 10. februārī akurāt Rīgā, Melngalvju namā.
Annas Milderes-Hauptmanes (1785–1838) augstākie sasniegumi saistās ar Gluka operām un laikabiedru Bēthovena, Šūberta un Kerubīni mūziku. Anna dziedāja visās trijās Bēthovena operas “Leonora”/“Fidelio” pirmizrādēs, un, kā stāsta, pamanījās pierunāt Bēthovenu mazliet atvieglot “Fidelio” galvenās varones vokālo partiju. Skaidri zināms, ka Šūberts Annai veltījis “Suleikas otro dziedājumu”, ko dziedātāja atzinusi par debešķīgu. Šūberts nosūtīja viņai arī operu “Alfonso un Estrella”, bet šajā līnijā viņiem abiem nesekmējās. Savukārt Luidži Kerubīni Annai Milderei komponēja titullomu operā “Faniska”.
Dziedātāja piedzima Konstantinopolē, kur viņas tēvs bijis Austrijas sūtņa tulks vai arī, pēc citām ziņām, konditors (tāda bija šī Zalcburgā dzimušā vīra profesija). Pēc tam ģimene kādus gadus dzīvoja Bukarestē, tad pārcēlās uz Vīnes piepilsētu, kur sākās Annas mūzikas nodarbības. Tālāk kā pasakā – viņu nejauši dzirdēja slavens tālaika mūzikas skolotājs, un trijos gados ar Antonio Saljēri un citu pedagogu palīdzību Anna Mildere kļuva par Vīnes opernamu solisti. Haidns noklausījies, kā Anna dzied kādu laikmetam raksturīgu bravūras āriju, un teicis: “Mīļais bērns, jums balss kā māja, bet to draņķi gan labāk metiet ugunī.”
Annas balsij kā mājai piemitis monumentāls vēriens un tajā skanējis spožs metāls. Komiskās lomas, Mocarts, Rosīni viņai lāgā nepiestāvēja. Grūti iedomāties Annas Milderes priekšnesumu Baha “Mateja pasijas” augšāmcelšanās koncertā, ko 1829. gadā sarīkoja Fēlikss Mendelszons, taču atskaņotāju sastāvs toreiz esot bijis paliels, aizto varbūt arī Milderes metāls bija pašā laikā.
Anna Mildere-Hauptmane bija apbrīnota un dievināta. Kādā karstākā diskusijā dziedātāja par argumentu likusi faktu, ka viņu savulaik mīlējis pats Napoleons. Lielāko karjeras daļu viņa pavadīja Berlīnes Galma operā, bet, protams, uzstājās arī citviet, toskait Vācijas ziemeļu pilsētās, Skandināvijā, Krievijā. Nav zināms, kāpēc Anna pārtrauca operkarjeru jau 43 gadu vecumā. Viņas beidzamā uzstāšanās koncertā notika 1836. gadā.
Kaut kur par Annu teikts: “Viss, kas cēls, dižens un augstvērtīgs gan formas un stājas ziņā, atklājas viņas balsī – balsī, kura, vienkārši ieskandinot noti, pārņem prātu, spēj ierosināt dziļākās skumjas un iedvesmot visdziļāko līdzpārdzīvojumu. Visi patiesas mūzikas cienītāji, īpaši Gluka operu mīļotāji, jau gadiem viņai pateicas par viscēlākajiem pārdzīvojumiem.”
Anna Mildere-Hauptmane nomira 52 gadu vecumā no gastroenterīta. “Rigasche Zeitung” raksta, ka pirms nāves Anna vēlējusi, lai zārkā pie viņas kājām kāds novietotu Gluka “Ifigēnijas”, “Armīdas” un “Alcestas” partitūras. Lomas, kurās viņa mirdzējusi vismajestātiskāk. Vēlme tikusi izpildīta.
Noslēgumā spekulācija. “Libausche Zeitung” ziņo, ka 1830. gada 31. janvārī Liepājas rātsnamā uzstāsies slavenā Prūsijas Karaliskā galma dziedātāja Madame Anna Mildere-Hauptmane. Ja nu viņai jau Liepājas koncerta programmā bija iekļauts “Ganiņš uz klints”? Varbūt “Ganiņš” īsteni piedzima nevis Rīgā, bet jau pirms tam Liepājā?
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back