Easy to read

Orests Silabriedis

Īsi par visa pastāvošā nīcīgumu. Gadījās vadīt divas dienas Moldovā, un tur uzgājām kukuteņu keramikas lauskas. Protams, muzejā. Precīzāk, vairākos muzejos. Zināms pārsteigums bija tas, ka tīmeklis latviešu valodā nedeva nekādas ziņas par šo visu. Ne jausmas, kā pieņemts latviski saukt civilizāciju, kas atstājusi mums nemēr skaistas lietas.

Skan mīlīgi — kukuteņi. Bet kā būtu zinātniski pareizi?

Noapaļojot sanāk, ka kukuteņi dzīvoja aptuveni 5000 līdz 3000 gadu pirms mūsu ēras. Var izlasīt, ka viņiem nebija politiskās elites un sociālās noslāņošanās, un tas skan tik pievilcīgi, bet arī skaidrs, ka tā vairs nekad nebūs. Ja nu vienīgi uznāks dramatiskas klimata pārmaiņas, kādas nebūt iznīcinošas stihijas vai kas tamlīdzīgs. Ir teorija, ka kukuteņu civilizācija izbeidzās šādu ārēju darbību rezultātā. Ja mūs aizskalos, izsaldēs vai pārkarsēs, varbūt varēs sākt no nulles, un tad nebūs ik dienu iekšēji (vai skaļā balsī) jāšķendējas par nejēdzībām, kas ar metodisku konsekvenci nāk pretī no ziņu avotiem.

Tajā pašā laikā atmiņā ataust nesen Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Meistars Knehts” dzirdētās replikas par to, ka mēs pārāk maz runājam par labu darbu piemēriem un ar aizdomām skatāmies uz tiem, kas dara nozīmīgas lietas. Valsts jau arī uz mums diezgan bieži skatās ar aizdomām. Un mēs ar aizdomām skatāmies uz apkārt notiekošo. Aizdomu un paviršu spriedumu zemē dzīvojam. Kā šūpolēs — vienubrīd tu netici, ka jelkad valdīs saprāts un domāšanas līdzsvars, bet citubrīd tavas ausis aizķeras, piemēram, pie advokātes Vitas Libertes teiktā, kas piesauktajā raidījumā izskanēja kā aicinājums daudzināt tos, kas tiecas rītdienu padarīt labāku par vakardienu.

Un tad nākamā gada budžeta apspriešanas drudža vilnī tu izlasi, ka kukuteņi mācēja dzīvot bez politiskās elites. Droši vien ne jau tāpēc viņiem tik skaisti trauki, tomēr zināma aiztālas pagātnes harmonijas elpa nāk no tiem arheologu salīmētajiem traukiem, lauskām un zvēru figūriņām. Neesmu kvēls keramikas apbrīnotājs, bet skaists trauks nenoliedzami uzrunā.

Ieraugot kukuteņu veidojumus, uznāca kaut kāda autentiskas laimes sajūta, bet tā ir tik reta parādība. To momentā atpazīst, un tāds brīžos tu pieskaries būtiskajam. Jā, es arī labprāt būtu aptaustījis tos traukus, bet neļāva. Un kas galu galā notika ar kukuteņiem? Kā var tā vienkārši pazust no zemes virsas? Un vai mēs arī izgaisīsim? Drīz?

PS: ja kādam vēsturniekam vai arheologam, šo lasot, mati ceļas stāvus no teksta autora nekompetences kukuteņu jomā, laipni lūgti reaģēt un viest gaismu.