Easy to read

Orests Silabriedis

“Lielā dzintara” 10 gadu jubileja aizvadīta, atgriežas ikdiena. Dienu distance jubilejas notikumus pamazām noslāņo, un paliek pilnestības sajūta. Kamēr viss vēl procesā, maņas darbojas tikai uz to, lai viss notiktu iespējami raiti, un pakausī nemitīgi ir sajūta, ka tūlīt atkal kaut kas nobruks, kaut kas izrādīsies sajaukts, neuzradīsies ceturtā arfa, solistiem nepatiks vējš, orķestrim nepietiks vietas uz skatuves u. tml. – jā, es tagad par “Gurres dziesmām”, un pirms tam bija Mali ugunīgā karaliene, neuzminamais Liepu tēvs un “Carion” pūšamdejas. Galu galā arī valsts svētku koncerts pēc būtības ietilpa jubilejas koncertu sērijā, un pagaidām esmu manījis tikai vienu atsauksmi, kurā dominēja mums adresēti trūkumi, bet arī tādos ieskatos var būt cilvēks, kas kaut ko sagaida, bet finālā nesagaida, un ar šo visu gribēju teikt, ka gribētos maķenīt pazvilnēt labi padarīta darba apziņā, bet dzīve dodas tālāk, un līdz ar viņu arī mēs paši.

Kopā ar dzīvi atgriežas ikdienišķā sakaitināmība. Joprojām neesmu iemācījies nesašust par fiziku. Durvis, kas pašas aizcērtas tev degunpriekšā. Zābaks, kas atsakās līst uz pēdas, jo pārāk cieši savilktas kurpjauklas. Lietas, kas kaut kur nesatilpst; atvilktnes, kas neturas ciet; slidenas ietves; žilbinoša saulesgaisma acīs. Nerakstošas pildspalvas. Šķībi sagriezušās gleznas pie sienas. Neass nazis.

Tas, kā cilvēki runā. Klātesošs. Es biju tur klātesošs. Kāpēc gan ne – es tur biju klāt? Zināms, ka cita lieta ir klātesošie, kas dara to un to. Radošums. 2016. gadā Ingmārs Zemzaris “Latvijas Avīzē” deva izvērstu tekstu par to, ka no tagadnes divdabja nevar veidot lietvārdu. Radošums ir tikpat greiza forma kā paliekošums, stāvošums u. tml. Bet Zemzaris arī ieminas, ka nepareizs ir vārds radītspēja, un tad gribas iebilst – kāpēc gan?

Kāpēc mani kaitina koncerta klausītājs, kas sparīgi plaukšķina jau tad, kad diriģents vēl tikai ļauj izgaist beidzamajam akordam un zālē valda apcerīgs akdiesciktasbijskaisti klusums.

Kāpēc mani kaitina publikas kājās celšanās koncerta izskaņā? Stāvovācijas jau kādu laiku zaudējušas vērtību – nu un tad?!

Galu galā izrādās, ka mani kaitina tas, ka mani tas kaitina. Cilvēki ir atnākuši baudīt, un, ja viņiem gribas paust atzinību, tad lai dara to tā, kā uzskata par nepieciešamu.

Nav iespējams grozīt cilvēku domu kopumā. Kad kaut kas ieviešas, tad visbiežāk uz palikšanu. Var ar interesi vērot, kā tas vairojas.

Kaitina pieņēmumi, aizspriedumi, tradīcijas, ieskaņojušies maldi, ietiepība, šaurapvārsnība (vai drīkst lietot šādu vārddarinājumu?…). Katram ir tiesības uz savu viedokli, kamēr tas nekļūst par impulsu ļaunumam, agresijai, trulumam. Palaikam ienāk prātā (un ne jau man vienam) doma, ka ikdienā veikalā, uz ielas, koncertzālē redzam tos pašus cilvēkus, kas sociālajos medijos un ziņu portālos izverd necivilizētu žulti. Nelasi – jā, kāpēc gan būtu jālasa? Kā Imants Kalniņš savulaik teica Rēzijai – es nemācīju tev rakņāties pa miskastēm.

Kolēģi jautāja, par ko ir šīsreizes rīme. Godīgi teicu, ka nezinu. Arī patlaban ne jausmas. Varbūt kaut kas par tēmu – pasauli neizmainīsi, mainies pats. Kad mainīsies katrs pats, varbūt drusku mainīsies arī pasaule.