Savulaik daudz esmu mācījies no Jura Vaivoda. 80.–90. gadu mijā mūsu paaudzei pasaule vērās plašāka, un mēs uzzinājām daudz jauna par to, kā raksta laikmetīgu mūziku un kā atskaņo seno mūziku. Juris Vaivods bija viens no tiem, kuru redzeslokā tolaik nonāca ieraksti, ar kuriem viņš labprāt dalījās un par kuriem labprāt kompetenti runāja. Ārzemēs nopirktos CD mēdza pārrakstīt kasetēs, un vienā no šādām kasetēm bija Baha “Magnifikāts”.
Ceru, ka nekļūdos, teikdams, ka tas bija Džona Eliota Gārdinera ieraksts. Faktiski pat nepieļauju citu domu. Gārdiners mums daudziem bija spožs ceļvedis tolaik. Jāatzīst, ka līdz pat šim brīdim vairākām muzikālām parādībām nezinu labākas interpretācijas, bet pirms tiem 35 gadiem tas kādam palaikam šķita arī maķenīt kaitinoši, sak, ko jūs visu laiku ar to Gārdineru. Jā, mēs ar Gārdineru. Un citstarp ar Baha “Magnifikātu”. Akurāt Juris Vaivods aprādīja šī šedevra unikālās kvalitātes, kur pāri visam ir apbrīnojamais informācijas ietilpīgums, lakoniskums, spējie kontrasti, daudzo atsevišķo daļu savijums vienā perfektā kopumā un milzīgs ģenuīna prieka lādiņš.
Sākotnējā tonalitāte bijusi Mibemolmažors un ap 1730. gadu Bahs nomainījis to uz karalisko Remažoru. Baroka retorikas pazinējiem te ir plašs simbolu atpazīšanas lauks. Var saklausīt t. s. prieka motīvu – lejupejošas mažora kvintakorda skaņas, katra no tām rotāta ar ritmisku figūru, ko veido kustība sekundas intervālā uz augšu no katras kvintakorda skaņas un atpakaļ, tas labi saklausāms, piemēram, pirmās soprāna ārijas ievada pēdējā taktī. Kur runa par Varenā darbiem, tur mūzikā augšupejošas secības; kur varenie tiek gāzti no troņa, tur mūzika gāžas lejup. Fascinē tas, cik organiski Bahs iziet caur dažādiem dvēseles stāvokļiem (līdzās spēcīgam dramatismam piepeši teju animācijas filmas motīvi) un pēc stalta slavinājuma Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam (Gloria) dod mums to pašu līksmo sākuma mūziku, tā izveidojot perfektu apļa kompozīciju. Kā bija sākumā, tā būs mūžīgi. Citiem vārdiem – ir pamatvērtības, kas nemainās.
Žanriski “Magnificat” ir vesperes jeb vakara dievkalpojuma noslēgums; teksts ir slavas dziesma Dievam (Lūkas evaņģēlijs I:46-55), ko pēc eņģeļa Gabriela paziņotās vēsts par Dieva Dēla gaidāmo piedzimšanu dzied jaunava Marija. Tas notiek Marijas radinieces Jūdejas priestera Zaharijas sievas Elizabetes namā. Gabriels pavēstījis Marijai, ka Elizabete savulaik pasludināta par neauglīgu, tomēr ar Dieva žēlastību tapusi grūta, kaut jau krietnos gados. Ienākot Elizabetes mājā, Marija sveicina Elizabeti, tajā pašā brīdī Elizabetes miesas auglis salecas, viņa pati tiek Svētā Gara piepildīta un sveicina Mariju ar vārdiem: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” Seko Marijas atbilde jeb “Magnificat” teksts – pateicība Kungam, brīdinājums varenajiem neaizrauties ar savu varenību un aicinājums mums visiem nebūt sirdsprātā lepniem.
Nav daudz pasaulē mūzikas, kas iemieso īstenu prieku, tādu līdz kaulam ielīksmojošu un majestātiski iedarbīgu. Citā reizē varētu atsaukt atmiņā “Vakara sarunu” ciklu Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, kur viena no tēmām bija “Prieks”, tad par šo runājām izvērstāk, bet tagad, Adventa laikā, pieturamies pie šī viena paša “Magnifikāta” un ar milzu interesi gaidām, kā šo ģeniālo mūziku savā neatkārtojamā rokrakstā mums 14. decembrī “Lielā dzintara” Kamerzālē sniegs lieliskā apvienība “Džezbaroks”.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back