Kaut kur sociālajos medijos manīju norādi uz interviju ar Ināru Slucku, kura uz jautājumu par savu nevainojami jauneklīgo izskatu atbildēja – cenšos mazāk kritizēt pasauli.
Piederu pie tiem, kas uzskata, ka ir slikti un būs arvien sliktāk. Nevar teikt, ka šis noskaņojums ir labs virzītājs ikdienas gaitās. Mēģinu audzināt sevi. Tomēr nav iespējams tikt vaļā no sajūtas, ka Latvijā patlaban ir aizvien neomulīgāk. Spriedzi beidzamajā laikā sajūt daudzi, ar ko iznācis pārmīt kādu vārdus. Nesaprotami lēmumi, skaļi paziņojumi, provinciālisma uzviļņojumi, narcisma uguņošana – skaties un brīnies, ik dienu kas jauns, un jāpiekrīt radio kolēģei, ka galu galā tu jau sāc uztvert to drīzāk kā uzjautrinošu farsu, ne kā izmisuma vērtu kārtējo caurumu pasaules audumā.
Vienlaikus nepamet sajūta, ka mēs pagaidām īsti pat nenojaušam, kas ir tas rāpulis, kas nemanāmām, mērķtiecīgām kustībām kaut kur zemdegās rīkojas kādu noteiktu mērķu sasniegšanai. Tas viss iedomas, saka saprātīgais laikabiedrs. Nokaunos – man patiešām piemīt tieksme domāt par smalkām, slepenām sazvērestībām.
1. decembrī Ojārs Rode aicināja kādu mēnesi paklusēt. Respektīvi, nestrīdēties. Katrs jau ieņēmis savu pozīciju, velti diskutēt. Ojārs Rode ir prātīgs vīrs. Politiskajos jautājumos mēs abi pie iespējamās tikšanās droši vien paklusēsim (spriežot pēc Ojāra ierakstiem, nereti neesam līdzīgos ieskatos), par citu gan būtu interesanti kādreiz aprunāties. Viņš saka – ja neesi laimīgs, tad kaut ko nedari tā, kā Visums no tevis gaida.
Kad kāds tev pasaka šo tā īsi un skaidri, tu uzreiz atkāpies un apjēdz, ka taču kodolā viss ir vietā, pamatstruktūras turas samērā stingri, tu neesi nelaimīgs, tu varbūt arī neesi akurāt laimīgs, bet pašos pamatos viss ir gana noturīgs, lai dzīvotu un darītu to, kam esi domāts.
Savas skumjas, neapmierinātību ar sevi, acīmredzamās kļūdas, paviršības un tamlīdzīgas parādības tu ņem kā dzīves sastāvdaļu un tikai pats esi vainīgs, ja neesi gana prātīgs, lai pilnveidotos tā, kā Visums no tevis sagaida.
Ir ļoti interesanti dzīvot.
Pērn pirms Ziemassvētkiem RĪMĒ piesaucu divpadsmit svētās naktis, tagad pārlasu un negrasos otrreiz kāpt tajā tumsas akā, par ko toreiz rakstīju. Kad nejauši atceros, daudzinu Ināras Sluckas padomu – mazāk kritizēt pasauli. Ja arī būs arvien sliktāk, tu pats būsi darījis visu iespējamo (vai vismaz centies darīt visu iespējamo), kas tavos spēkos.
Kopš pusaudža gadiem mīlu Raiņa tekstus. Šoreiz būs vietā pants no krājuma “Tie, kas neaizmirst”.
“Mans vārds ir viens, viņš liksies skarbs:
Kad gars tev ir kūtris un saīdzis,
Kad pats sev par nastu tu palicis,
Viens vienīgs tad ir līdzeklis:
Darbs.”
Lieku punktu RĪMEI un eju darīt nākošo darbu.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back