Beidzamajās nedēļās palaikam sajūtos kā tāda Oļiņiete — lai iemu kurp iedams, lai daru ko darīdams, bet Kurtāga vārdu man vajag mutē.
Jautājums — cik daudzi Latvijā zina Kurtāgu un cik daudziem viņš vajadzīgs.
Jautājums — kāpēc man tik ļoti gribas Liepājā nosvinēt šī dzīvā klasiķa simto jubileju.
Biju klausījies šo to, patika tas vēberniskais kodolīgums savienojumā ar spējiem eksplozīviem žestiem, tas smalkums un prasmīgi ieslēptais skaistums, bet, kad noklausījos Kurtāga simfonisko opusu “Stele”, pasaule teju pagriezās. Līdz tam vēl nebiju sastapies ar mūziku, kas tik dziļi ieskatās viņsaulē.
*
Ģerģs Kurtāgs piedzimst 1926. gada 19. februārī.
Sajūt mūzikas garšu ap piecu gadu vecumu, tad atslēdzas no skaņu avotiem, līdz kādu desmit gadu vecumā radio izdzird Šūberta “Nepabeigto”. Tas kļūst par viņa skaniskā skaistuma ideālu.
“Nepabeigtās" iespaidā momentā pats iecer jūdu simfoniju “Mūžīgā cerība”.
Viņam patīk ar mammu dejot balles dejas Baile Herkulānas kūrsalonā. Mammu sauc Blanka (citos avotos Bjanka) Veisbergere, viņa ir ļoti skaista un nodzīvo tikai četrdesmit gadu.
Ar mammu viņš mājās četrrocīgi spēlē Bēthovena simfonijas.
Vēlāk dabū pamatīgu triecienu no Bartoka “Mūzikas stīgām, sitamajiem un čelestai” un Vijolkoncerta.
Vienubrīd apmetas pansijā pie kāda skolasbiedra, kurš pats ir labs mūziķis, bet ar klasisku ievirzi, un kausta Kurtāgu, lai tas pārtrauktu mājās spēlēt Bartoku.
Jaunais Ģerģs sīki studē Vēberna partitūras, visas iespējamās mazās detaļas.
Jau krietni vēlāk Kurtāgu iespaido Penderecka trēna Hirosimas upuru piemiņai.
Bet pirms tam, uzreiz pēc kara, viņš sadraudzējas ar gandrīz vienaudzi Ģerģu Ligeti, kuram pieejami laikmetīgākas mūzikas ieraksti, viņš ar tiem labprāt dalās.
1947. gadā apprec Mārtu Kinskeri — pianisti, iedvesmotāju, atbalstītāju un pirmo klausītāju, abi nodzīvo kopā līdz Mārtas nāvei 2019. gadā.
1954. gadā ģimenē piedzimst dēls.
1956. gadā Kurtāgu piemeklē liela krīze ārēju apstākļu (Ungārijas revolūcija) un iekšēju problēmu dēļ.
Glābj Parīze un Marianna Steina, kas māk atjaunot Kurtāga garīgo satvaru.
Viņš dzīvo kādas amerikāņu aktrises (arī Steinas audzēknes) mājvietā un par atlīdzību ved pastaigās abus viņas bērnus — parkos ieklausās putnu dziesmās, fundaments ir strazds, bet līdz neprātam apbur lakstīgala.
Putni un koki top par Kurtāga stihiju.
Parīzes periodā viņš zaudē 20 kilogramus svara un tad no kāda ungāru dziedoņa uzzina, ka Ķīnā cilvēkiem mēdz pietikt ar 20 gramiem rīsa dienā. Kopš tā laika Kurtāgs ēd gandrīz vai tikai rīsus: pusi devas ar buljona kubiņu, otru pusi ar kaut ko saldu.
Sāk vingrot, kustības stūrainas, mēģina pielīdzināt savām pantomīmām rokrakstu, lai arī tas taptu stūraināks.
Turpat Parīzē viņš no sērkociņiem, putekļu vīkšķiem un apmelnējušiem cigarešu galiem veido konstrukcijas, vienai no tām dod nosaukumus “Prusaks gaismas ceļa meklējumos”, un tāda ir arī topošā stīgu kvarteta pirmās daļas programma.
“Es neklausos ar ausīm un neskatos ar acīm.”
Kurtāgs lasa Tomasu Mannu — talants ir smagākā nasta, ko cilvēkam nest.
Kurtāgs lasa Atila Jožefu — kailu zaru struktūras satur kopā tukšu gaisu. “Tā ir mana realitāte un mana programma.”
Lielāko daļu mūža Ģerģs Kurtāgs pavada Budapeštā. Viņš komponē un docē mūzikas augstskolā.
Latvijā zināmais obojists Lāslo Hadadi atceras: “Ir, piemēram, tāda metode. Amerikāņu pianists Leons Fleišers, kura meistarklases vairākkārt esmu vērojis, sēž līdzās savam audzēknim un spēlē reizē ar viņu. Apmēram pēc pusstundas students spēlē gandrīz tāpat kā Leons Fleišers. Cits darba stils ir manam kamermūzikas profesoram Ģerģam Kurtāgam. Kurtāgs pasniedza man kamermūziku Budapeštas Mūzikas akadēmijā, viņa metode nebija tik patīkama kā Fleišeram. Parasti pusstundas laikā mēs izstrādājām kādas divas trīs taktis. Vienu un to pašu īso mūzikas nogriezni atkārtojām divdesmit piecas, trīsdesmit reizes, ja nepieciešams. Viņš mēdza teikt — ja būs labi apgūtas, piemēram, desmit taktis, viss pārējais aizies viegli.
Fleišera metode ir brīnišķīga — students atgriežas mājās un domā, cik lieliski es tagad spēlēju. Tas ilgst apmēram trīs dienas. Pēc diviem mēnešiem nekas vairs nav palicis pāri. Kurtāga metode, protams, ir nepatīkamāka, taču viņa vadītajās nodarbībās izstrādātā nepieciešamība ievērot vissīkākās detaļas paliek jūsos visu mūžu. Divdesmit gadu vecumā to grūti saprast, taču, kad pagājuši vairāki gadu desmiti, jūs pēkšņi atskāršat, ka Kurtāga iemācītais nogulsnējies jūsos. Dzirdēt vissīkāko noti un tajā pašā laikā nezaudēt kopuma sajūtu. Nepārtraukti uzmanīt frāzējumu, stilu, artikulāciju, intonāciju. Ja to visu ievēro, jūs ar laiku sasniedzat līmeni, kad mūzika sagādā milzīgu prieku.”
Kurtāgs ar sievu Mārtu bieži spēlē klavieres četrrocīgi.
Gadiem ejot, arvien biežāk viņam patīk, ja jaunradāmās notis satilpst nošu līnijkopas piecos nogriežņos. Nekādu papildlīniju.
Kurtāga simto dzimšanas dienu Ungārijā svinēs vērienīgi. Informācija — https://100.kurtag.hu.
Liepājas koncertā skanēs klaviercikls op. 8 un septiņas dziesmas, ko var dziedāt gan ar cimbalas, gan ar klavieru pavadījumu. Ļoti glītu cimbalu uz Liepāju nesen atveda Fransuāza Rivalāna (kad iestudējām Bulēza “Répons”), bet diemžēl arī aizveda prom, tad nu Hertai Hansenai nāksies tomēr spēlēt klavieres.
Varbūt kaut kad dzirdēsim Latvijā arī “Stele”. Kad mums atkal būs atvēziens stundas ceturkšņa ilgas ģeniālas mūzikas dēļ likt uz skatuves milzu orķestri, toskait alta un basa flautu, kontrabasklarneti, divas tenortubas, divas bastubas un kontrabastubu, cimbalu, flīģeli, pianīnu, čelestu, marimbu un vibrofonu, grēdu ar sitaminstrumentiem un pieklājīgu stīgu sastāvu, ieskaitot divpadsmit kontrabasus.
Kādā intervijā Kurtāgs runā par Bartoku un piesauc Ēriha Kestnera darbu “35. maijs”, kur pie ekscentriska onkuļa nāk ciemos kāds jaunāks cilvēks, onkulis gatavo krievu salātus ar aveņu sīrupu, abi ēd un daudzina — vai šis nav briesmīgi garšīgi?! Lūk, Kurtāgam Bartoks bija briesmīgi labs, un mums pats Kurtāgs varētu izrādīties šausmīgi labs.
Kopā ar Hertu un dziedātāju Viktoriju Majori (to pašu, kas ar Pakalnieces uzvārdu bija brīnišķa Irēna Imanta Kalniņas operas “Matīss, kausu bajārs” uzvedumā Liepājā) būsim priecīgi no attāluma vēlēt Kurtāgam to, ko nu katrs var iedomāties, jā, bet ko var vēlēt simt gadu jubilejā ģēnijam, kurš, visticamāk, jau pirms gadiem ir sapratis, kā kaili koku zari var saturēt kopā pasauli.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back