Pagājušajā RĪMĒ sveicām 100. dzimšanas dienā Ģerģu Kurtāgu un piesaucām viņa fatāli fascinējošo orķestra darbu “Stele”, kas instrumentēts lielam sastāvam citstarp ar alta un basa flautu, kontrabasklarneti, divām tenortubām, divām bastubām un kontrabastubu, cimbalu, flīģeli, pianīnu, čelestu, marimbu un vibrofonu, grēdu ar sitaminstrumentiem un pieklājīgu stīgu sastāvu, ieskaitot divpadsmit kontrabasus.
Visu citu vēl kā nebūt, bet to lielo koncertcimbalu mums taču beidzot tomēr vajadzētu kaut kur Latvijā turēt pa rokai. Kad iestudējām Bulēza “Répons”, cimbala brauca pa jūru pie mums no Francijas. Bet ir arī citi opusi, piemēram, Kodāja svīta “Hari Jānošs” nav iedomājama bez cimbalas, tur ir tā lieliskā lēnā “Dziesma”, kur cimbala piešķir simfoniskajam orķestrim bezmaz papildu dimensiju, tik neierasti tā skan (atcerēsimies, cik organiski Ivāns Fišers ievietoja cimbalu Budapeštas Festivāla orķestrī, kad atskaņoja Brāmsa “Ungāru dejas”).
Te nonākam sapņu teritorijā. Ne jau tikai cimbalu gribas. Pēc Bulēza “Répons” atskaņojuma Normunds Šnē ieminējās, ka, iespējams, tikai Liepājā kāds varētu sajukt prātā tik ievērojamā pakāpē, ka uzņemtos producēt Georga Frīdriha Hāsa opusu “11000 Saiten”, kura atskaņojumā līdzās kamerorķestrim nepieciešami piecdesmit pianīni, kur katrs skaņots nedaudz atšķirīgā augstumā, un šī mikrotonālā buršanās rada efektu, kad vispār nav saprotams, kas skan, bet tu apburts nespēj pārtraukt klausīties.
Piecdesmit pianīni. Un neiedomājami komplicēta skaņošana.
Piecdesmit pianīni uz vienas skatuves.
Trīs sintezatori un koris pret šiem piecdesmit pianīniem liekas nieks, bet, kad, risinot sarunas ar vienu no pasaules labākajām laikmetīgās mūzikas apvienībām “Ensemble Intercontemporain”, mierīgi apsveram, vai vērts astoņu minūšu dēļ vest no Parīzes uz Liepāju trīs sintezatorus un trīs pianistus, uznāk šaubas, kaut arī runa par Kanādas ģēnija Kloda Vivjē makabro testamentu “Glaubst du an die Unsterblichkeit der Seele”, kur elektroniski modificētā balsī stāstnieks dara mums zināmu, ka Vivjē Parīzes metro vagonā satiks pievilcīgu jaunu cilvēku, kurš apsēdīsies blakus, nosauks savu vārdu, izvilks no azotes dunci un ietrieks to Vivjē sirdī, un mēs zinām, ka drīz pēc tam kāds gadījuma sakarā satikts jauns cilvēks sadurs Vivjē viņa īrētajā Parīzes dzīvoklī un (atkal jau) drīz pēc tam tajā pašā īrētajā Parīzes dzīvoklī Klodu Vivjē noslepkavos cits jauns cilvēks, un, zinot Vivjē ekstravaganto seksualitāti, viņa draugi varbūt pat nebrīnīsies, toties krietni paskums, pa to laiku testaments par dvēseles iespējamo nemirstību paliks nepabeigts, un Vivjē mūzikas neparastais skaistums pēc 1983. gada marta gan iegūs mūžības vaibstus, bet uz zemes būs mēms. Nekas, varbūt 2027. gada septembrī mums kopā ar Lindas Leimanes jaundarbu un “Ensemble Intercontemporain” būs cits Vivjē.
Un, kad paies 2027. gads, sāksim skaitīt, cik Liepājā pianīnu, bet varbūt skats vērsīsies augšup, jo ir taču arī iespēja atcerēties Štokhauzena ģēniju, un četri helikopteri ir mazāk nekā piecdesmit atšķirīgi uzskaņoti pianīni. Katrā helikopterā pa stīgu kvarteta dalībniekam, un mums ir gatava aina no Štokhauzena grandiozā opercikla “Gaisma” trešās daļas “Trešdiena”.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back