Easy to read

Orests Silabriedis

Neslēpsim, ka “Lielais dzintars” bija diezgan lielā neizpratnē, kā Lielās mūzikas balvas žūrija varēja neievērot Bulēza “Répons” vai Šēnberga “Gurres dziesmas”. Bet katrai žūrijai savs piegājiens, sava saprašana.

Skatoties uz “Zelta mikrofona” un “Gammas” dueli (tā burtiski jau tas neizpaužas, bet ir diezgan nolasāms), top samērā skaidrs, ka “Zelta mikrofons” ir definējis savu darbības lauku, turklāt meklē jaunas darba formas (neslēpšu, ka biju vairāku kategoriju žūrijas dalībnieks), kurpretim “Gamma”, manā ieskatā, vēl tikai būvējas un meklē identitāti.

Attiecībā uz “Kilogramu kultūras” laba tiesa sabiedrības joprojām īsti nav sapratusi, ka balsojums ir viņu pašu rokās un tikai viņi paši nosaka to, kas saņems glīto atsvaru. Žūrija izvirza – publika balso.

“Boņukā” stipri žēl par Ligijas Purinašas savpato “Magnificat” un Sarmītes Trūpas izcilo “Melno stārķi”, toties gaviļains prieks par beidzamo gadu, iespējams, spožāko un dramaturģiski spēcīgāko etnotvartu “Sudrabu smeldama”, ko veidoja un izdeva “Grodi”.

Balva “Grammy”. Ažiotāžā ap Andri Nelsonu un Bostonas Simfonisko orķestri divus jauniegūtos “Grammy” izmanto kā argumentu snieguma kvalitātes apliecinājumam. Nenoliedzot orķestra un maestro lieliskos panākumus, jāatceras, ka nopietnās aprindās dzird runājam par “Grammy” kā industrijas, nevis mākslas zīmi.

Kinospeciālistu vidū mēļo, ka līdzīgi ar balvu “Oskars”. Un tad jau seko katra paša subjektīvie spriedumi. Piemērs: noskatoties “Sinners”, it nemaz nekļūst skaidrs, kā šāds izstrādājums (labi, pirmās 45 minūtes ir lieliskas) varēja tikt pie 16 nominācijām, turpretim ģeniālais “Sirāts” (nominēts, ja nekļūdos, divās kategorijās, neuzvarēja nevienā) nepavisam nekļūst mazāk nozīmīgs bez “Oskara” (ja kāds brīnās par RĪMES šīsreizes bildi, paldies kolēģim Indulim, kurš noformējis RĪMES autoru divreiz plānāku “Sirāta” garā, un jāpiebilst, ka “Oskars” ir īsts – fotografēts, kad viesojās “Lielajā dzintarā”).

Te aši palūkojāmies tikai uz mūziku un “Oskaru”, bet Latvijā vēl jau bija arī “Lielais Kristaps” un uz grauda ir Latvijas Literatūras gadabalva, kur rezultātus uzzināsim aprīļa vidū (pabrīnījos, ka starp pirmajā kārtā nominētajiem nav Jāņa Tomaša, manuprāt, lieliskā krājuma “Maigajā cietumā”, bet, kā jau konstatējām, katrai žūrijai sava domugaita).

Runājot par notikumu laiku, “Spēlmaņu nakts” dara gudri, ka iziet sabiedrībā Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – datums nemainās, citas balvas nemin uz papēžiem. Profesors Andris Vecumnieks palaikam atgādina, ka itin iederīgi būtu Lielo mūzikas balvu pasniegt starptautiskajā mūzikas dienā – 1. oktobrī. Kamdēļ gan nē? Varbūt agrais pavasaris tādā gadījumā nebūtu tik blīvs.

Lūk, kāds iespaidu birums šoreiz RĪMĒ. Skatāmies, klausāmies, lasām un satiekamies koncertos – piemēram, 21. martā Liepājā, kur “Lielā dzintara” viesi būs daudziem labi zināmie “Grandbrothers” (esot mainījuši darbības profilu, būs interesanti pavērot, kas nu ir citādi), bet pirms tam nepalaidiet garām iespēju “Pirmskoncerta sarunā” paskatīties uz cilvēku, kurš izveidojis visā pasaulē pazīstamu un augstu vērtētu uzņēmumu “Erica Synths” – sintezatoru kvēls propagandists Ģirts Ozoliņš apsolījis gan parunāties, gan muzicēt.