2023. gada ziemas beigās Timurs Tomsons uzaicināja mani uz sarunu un ierosināja piedalīties konkursā uz “Lielā dzintara” mākslinieciskā vadītāja posteni. Esmu ziņkārīgs — patīk izmēģināt, kā būtu, ja darītu to un to. Drusku avantūrists — neapzinoties iespējamās sekas, patīk uzņemties kaut ko, par ko ir tikai nojausma, ne saprašana.
Mākslinieciskos vadītājus negatavo nevienā skolā un necep nevienā maiznīcā. Kāds nu kurš atnāk uz šo krēslu, tāds arī strādā, un tad laiks rāda, kādas prasmes izrādās noderīgas, kādas jāattīsta un kādas nekad neattīstīsies. Piemēram, man vienmēr bijušas problēmas ar kaulēšanos. To esmu pārbaudījis Kišiņevas tirgū, Indijas paklāju bodē, bet arī sarunās ar mūziķiem. No otras puses, kad ļoti nepieciešams, tad vismaz rudimentāri kaut kādi instinkti paveras arī šajā virzienā.
Laika gaitā parādījās diezgan izteikta atšķirība starp to, kāds vēriens ir Timura vīzijām un kas vairāk interesē šo rindu autoru. Tomēr izrādījās, ka te ir zināmi plusi, ja skaidri sadala interešu zonas, un tad no lielajām un ne tik lielajām idejām veidojas kopums, uz ko beidzamajos gados aicinājām savus uzticamos klausītājus.
Bez liekas pieticības saku, ka domāšanā esmu lauku puisis, un mani primāri interesē tas, ko var dot mūsu pašu zemes cilvēki. Timurs ir lielās zāles un vispār lielā laukuma cilvēks. Mana teritorija ir kamerzāle. Kas ir Kates interešu lauks, to rādīs nākotne.
Atskatos uz to, kas bijis, un rakstu pirmo, kas nāk prātā.
Dzejas un mūzikas notikumi (tik ļoti patīk, ka mākslas satiekas): “Dzeltena trotuāra” paskarbais urbānais bukņījiens; Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa panti ap Katrīnas Paulas Felsbergas soprānu; Ivara Šteinberga saspēle ar Noras Kalniņas balsi un Riharda Plešanova klavierpirkstiem; māksla izgāzties, kas ar reibinošām virāžām apbūra Lindas Ulānes, Kirila Ēča un Edvarda Kuka performancē.
Tautasmūzikas piedzīvojumi: tibetietis Lotens Namlings bezrobežu duetā ar igauni Silveru Sepu, Itālijas dienvidu spalgā saule ar trio “La Cantiga de la serena” un antīki ekscentrisko dāmu ansambli “Faraualla”.
Zandas Švēdes Mežadūjas balss Šēnberga “Gurres dziesmās”, Jāņa Aišpura dziedātās “Div’ dūjiņas” valsts svētku koncertā vienugad un Aināra Rubiķa nodejotās simfoniskās dejas citugad.
“Liepu tēva teiku” skatuviskā piedzimšana mūsu acupriekšā. Bulēza Répons joprojām sajūtamā fizioloģiskā pārdzīvojumā. Divi armēņi — Georgs Sarkisjans un Georgs Kjurdians: aizvien vēl labā atmiņā abu tvirti savērptā saspēle.
Baha “Magnificat” neticamā kārtā bez kora un orķestra, toties ar izkoptu un bezbēdīgu džezbaroka garšu. Ģerģa Kurtāga simtā dzimšanas diena un Pētera Vaska jubileja ar puspiemirstu zēnu korim komponētu ciklu. Dievišķā Regula Mīlemane Kleopatras ādā un briljantais “Pomo d’oro” Venēcijas ielās un laukumos.
Emīla Dārziņa mistērija (tad viņš izkrita vai neizkrita no tā vilciena). “Alpu simfonija” Tarmo Peltokoski rokās (pusaudža gados līdz asarām varēju aizkustināties, tagad brīnos, kā tas bija iespējams, bet patīk aizvien). Vilhelms Vācietis ar Dambja šamanismu un Onegēra ģēnija kāpnēm uz debesīm.
Mana vislielākā pateicība brīnišķīgajiem kolēģiem un veiksmes vēlējumi visā, kas vēl būs. Neatvadāmies. Tepat tuvumā vien palieku.
Sitemap 
Contacts
Requisites
Back