Easy to read

Orests Silabriedis

Ja latviski pasaka ‘nāve un meitene’, viss skaidrs – pienāca laiks, atnāca nāve, paņēma meiteni. Pavisam citādi, kad to saka vāciski, kur nāve ir vīriešu dzimtē – “der Tod”. Identificēties ar to ir neiespējami, smadzenes burtiski jāpiespiež domāt par nāvi kā vīrieti. Līdzīgi ar brāli sauli un māsu mēnesi, bet tas ir cits stāsts.

Svētdien, 22. septembrī, “Lielā dzintara” Kamerzālē skanēs Franča Šūberta kvartets “Nāve un meitene”. Tas komponēts 1824. gada martā, un nosaukums ņemts no 1817. gada februārī sacerētās dziesmas “Nāve un meitene”, jo tās motīvs izmantots kvarteta otrajā daļā. Dziesmas teksta autors ir dzejnieks Matiass Klaudiuss (1740–1815), dialogs ir apmēram šāds:

                Meitene: Ej garām, garām ej, ak, mežonīgais kauluvīrs! Vēl jauna esmu! Eji, mīļais, neskaries man klāt.
                Nāve: Dod roku, daiļais, maigais radījums! Es esmu draugs un ne jau sodīt tevi nāku. Ak, saņemies, ne mežonīgs, ne ļauns es esmu – tu maigi manās rokās dusēsi!

Var skatīties uz šo ainu 17. un 18. gadsimta acīm, kad saldā nāve bija atpestīšana un gaidīts gals. Bet tiklab iespējams arī erotiskais piesitiens – nāve kā jaunavas ideālais mīlētājs.

Šis motīvs vācu mākslā pazīstams kopš renesanses laikiem, un pirmais, kas nāk prātā, ir bezkaunīgais raganu zīmētājs Hanss Baldungs. Viņa bilde “Nāve un meitene” rāda detalizēti izzīmētu un tajā pašā laikā gaisīgi šķīstu jaunavu, kurai mazliet par tuvu pienācis ne pārāk simpātisks stiegrains tēls bez deguna. Vēl ciešākā tuvībā ar cilvēku viņš nonāk Baldunga bildē “Nāve un sieviete”.

Pavisam citādas attiecības starp nāvi un meiteni ir Egona Šīles gleznā ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, un tādos kā ierakumos viņi abi, liekas, glābjas no globālajām šausmām, turklāt meitene mierina nāvi, nevis otrādi. Lomas mainītas. Bet varbūt man tikai tā liekas.

Un tad nāk Romans Polaņskis ar 1994. gada filmu “Nāve un meitene”, kur Šūberta kvarteta pirmā daļa skan izvarošanas laikā – kāds ārsts atklājis sevī jaunas šķautnes, meitene guļ aizsietām acīm, viņš spilgtā gaismā trokšņaini izģērbjas, lai meitene nojaustu, kas sekos, skan Šūberta skaudrās pasāžas, plaukst vardarbība un sāpes, pēc gadiem meitene sastop savu pāridarītāju, briest atriebība, un virtuoza galvenajā lomā ir Sigurnija Vīvere. Tie paši tēli, bet atkal jau pilnīgi citādas lomas.

Šūberta daiļradē ir visai daudz nāves klātbūtnes, kas kopš Gētes Vertera laikiem ir izmisušas jaunības vienīgais mierinājums. Aktuālas arī nāves alegorijas – ledus, tuksnešaini klajumi, sasalušas asaras, ziemas motīvi.

Svētdien līdzās Šūbertam būs Džordža Krama melnie eņģeļi – iznīcības atbalsis no Vjetnamas kara laikiem. Mūzika, kas mūsos uztur cilvēciskā kodola hiperjutīgumu.

Visa še rakstītā gaismā – arvien spēcīgāk interesē, ko svētdien teiks Jana Egle ar speciāli šim koncertam radītām rindām.