Easy to read

Orests Silabriedis

Pirms dažām dienām lieliskā tulkotāja un prasmīgā dzīvotājaDace Meiere “feisbukā” rādīja dzintargabalu ar kukaini iekšā. Zināms, kas irdzintars un ka tajā mēdz dzīvoties pa radībai, tomēr ik reize, kad ar tādusastopies, ļauj atkal un atkal tīksmīgi notrīsēt, iztēlojoties bezgalību, tikaiuz atpakaļu, respektīvi, to mirkli pirms daudziem miljoniem gadu, kad taskukainis iestiga tajā sveķa pilienā, un to retrospektīvās bezgalības sajūtuizjūtu kā mierinājumu pretēji tam, kā bērnībā mēģināju iztēloties, kā tas būs,ka pasaule pastāvēs mūžīgi, un, lūk, no šīs domas gan metās baisi, jo tu mēģiniapjaust to gaidāmo bezgalību, bet saproti, ka tas nav iespējams, un tikai kautkādas šūpoles tavā tumšajā guļamistabā nes sazin kur, tomēr nekur tā arīneaiznes, un bezgalība paliek līdz galam neapjausta.

Bērnības gados bij arī pa kādai dzintara dziesmai. Paula unKrūkļa “Tik dzintars vien” nebija gluži favorīte, bet ar to, ja nekļūdos,iesākās platīte, un, dabiski, ir jāklausās no sākuma, un tad tā brīnišķāepizode, kur Ojārs Grinbergs savā glaimīgajā balsī paziņo, ka “mēļos tavosmatos dzintars tajos mirdz”, un es mēģinu iztēloties to meiteni (droši vienliedagā) ar mēļajiem matiem, un tad kāds man pasaka, ka teksts ir maķenītcitāds – “vēros tavos matos”, bet es jau biju iztēlē uzzīmējis to meiteni un nosavas bildes negribēju atteikties.

70. gadu beigās par hitu kļuva Zigmara Liepiņa un OlafaGūtmaņa “Dzintara dziesma”, kas sākas ar vārdiem “Jūs, kas dzintara dziesmudziedat”, un tā ir tik liepājnieciska dziesma, cik vien tas iespējams, unacupriekšā uzreiz ir Ūliha iela 38, kur bij tik jauka ciemošanās pie Gūtmaņa unviņa dzīvesbiedres, kas brīdī, kad lūdzām Olafu palasīt mums radioierakstamkaut ko no dzejas, ienāca ar tējas traukiem, paskaļi ridāja tos uz kafijasgaldiņa un tad ar cepumu rokā tik aizgrābti klausījās vīra lasījumu, ka nebijiespējams nīgroties uz viņu par ieraksta bagātināšanu ar sadzīves skaņām.

Ir jau mums arī vēl viss kas cits no dzintara, nu, kaut vaitas pats valsis “Pie dzintara jūras”, kas tik labi iederas viesībās pie rasolabļodas un ābolmaizītēm un kura autors Jākobs Pfeils, iespējams, pat nenojauta,ka viņa hits “Biskajas līcī” kļūs par vienu no latvju tautas vēlīnās folklorasdārgakmeņiem.

Ir kora “Latvija” albums “Dzintara ceļš”, kurā ĒriksEšenvalds satiekas ar Kārli Vērdiņu, Imants Zemzaris ar Ticiānu Koluso, untepat arī Mārtiņš Viļums, Georgs Pelēcis, Gundega Šmite, Jēkabs Jančevskis unciti, un tvarta nosaukums liek atcerēties dzintara ceļu no prūšu un kuršu zemēmuz Itālijas vidieni, savukārt mūslaiku fenomens ir Latvijā izgudrotais dzintarapavediens, un kā brīdinājums nepārdzintarot jēgu ir Imanta Ziedoņa galējisarkastiskā “Dzintara pasaka”, un uz darbistabas galda stūra godavietā irVeltas Kaltiņas un Roalda Dobrovenska dāvinātais dzintara krokodils, jā, taspatiešām ir krokodila veidolā sagrumbojies dzintars, un ir labi palaikam paņemtviņu plaukstā – patiesi daudz dzintara ir ap mums, un nav godīgi, ka DaceMeiere vienmēr atrod, bet es nekad.

Rudenī Liepājas “Lielais dzintars” svinēs 10 gadu jubileju.Jubilejas vēstījuma kodolā esam likuši mīlestību. Un mīlestībai piedien siltāskrāsas. Ja nu “Carion” atved sev līdzi dzintara mežragu? Ja nu Šūberta iztēlotāmeitene dodas sava Nāvja (“der Tod”) apskāvienā pa dzintara oļiem? Ja nu Lieputēvs kastaņu vietā liek bikšu kabatās dzintara gabalus? Un jau nu ŠēnbergaMežadūjai ir dzintarkrāsas acis?