Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Pirms dažām dienām lieliskā tulkotāja un prasmīgā dzīvotāja Dace Meiere “feisbukā” rādīja dzintargabalu ar kukaini iekšā. Zināms, kas ir dzintars un ka tajā mēdz dzīvoties pa radībai, tomēr ik reize, kad ar tādu sastopies, ļauj atkal un atkal tīksmīgi notrīsēt, iztēlojoties bezgalību, tikai uz atpakaļu, respektīvi, to mirkli pirms daudziem miljoniem gadu, kad tas kukainis iestiga tajā sveķa pilienā, un to retrospektīvās bezgalības sajūtu izjūtu kā mierinājumu pretēji tam, kā bērnībā mēģināju iztēloties, kā tas būs, ka pasaule pastāvēs mūžīgi, un, lūk, no šīs domas gan metās baisi, jo tu mēģini apjaust to gaidāmo bezgalību, bet saproti, ka tas nav iespējams, un tikai kaut kādas šūpoles tavā tumšajā guļamistabā nes sazin kur, tomēr nekur tā arī neaiznes, un bezgalība paliek līdz galam neapjausta.

Bērnības gados bij arī pa kādai dzintara dziesmai. Paula un Krūkļa “Tik dzintars vien” nebija gluži favorīte, bet ar to, ja nekļūdos, iesākās platīte, un, dabiski, ir jāklausās no sākuma, un tad tā brīnišķā epizode, kur Ojārs Grinbergs savā glaimīgajā balsī paziņo, ka “mēļos tavos matos dzintars tajos mirdz”, un es mēģinu iztēloties to meiteni (droši vien liedagā) ar mēļajiem matiem, un tad kāds man pasaka, ka teksts ir maķenīt citāds – “vēros tavos matos”, bet es jau biju iztēlē uzzīmējis to meiteni un no savas bildes negribēju atteikties.

70. gadu beigās par hitu kļuva Zigmara Liepiņa un Olafa Gūtmaņa “Dzintara dziesma”, kas sākas ar vārdiem “Jūs, kas dzintara dziesmu dziedat”, un tā ir tik liepājnieciska dziesma, cik vien tas iespējams, un acupriekšā uzreiz ir Ūliha iela 38, kur bij tik jauka ciemošanās pie Gūtmaņa un viņa dzīvesbiedres, kas brīdī, kad lūdzām Olafu palasīt mums radioierakstam kaut ko no dzejas, ienāca ar tējas traukiem, paskaļi ridāja tos uz kafijas galdiņa un tad ar cepumu rokā tik aizgrābti klausījās vīra lasījumu, ka nebij iespējams nīgroties uz viņu par ieraksta bagātināšanu ar sadzīves skaņām.

Ir jau mums arī vēl viss kas cits no dzintara, nu, kaut vai tas pats valsis “Pie dzintara jūras”, kas tik labi iederas viesībās pie rasola bļodas un ābolmaizītēm un kura autors Jākobs Pfeils, iespējams, pat nenojauta, ka viņa hits “Biskajas līcī” kļūs par vienu no latvju tautas vēlīnās folkloras dārgakmeņiem.

Ir kora “Latvija” albums “Dzintara ceļš”, kurā Ēriks Ešenvalds satiekas ar Kārli Vērdiņu, Imants Zemzaris ar Ticiānu Koluso, un tepat arī Mārtiņš Viļums, Georgs Pelēcis, Gundega Šmite, Jēkabs Jančevskis un citi, un tvarta nosaukums liek atcerēties dzintara ceļu no prūšu un kuršu zemēm uz Itālijas vidieni, savukārt mūslaiku fenomens ir Latvijā izgudrotais dzintara pavediens, un kā brīdinājums nepārdzintarot jēgu ir Imanta Ziedoņa galēji sarkastiskā “Dzintara pasaka”, un uz darbistabas galda stūra godavietā ir Veltas Kaltiņas un Roalda Dobrovenska dāvinātais dzintara krokodils, jā, tas patiešām ir krokodila veidolā sagrumbojies dzintars, un ir labi palaikam paņemt viņu plaukstā – patiesi daudz dzintara ir ap mums, un nav godīgi, ka Dace Meiere vienmēr atrod, bet es nekad.

Rudenī Liepājas “Lielais dzintars” svinēs 10 gadu jubileju. Jubilejas vēstījuma kodolā esam likuši mīlestību. Un mīlestībai piedien siltās krāsas. Ja nu “Carion” atved sev līdzi dzintara mežragu? Ja nu Šūberta iztēlotā meitene dodas sava Nāvja (“der Tod”) apskāvienā pa dzintara oļiem? Ja nu Liepu tēvs kastaņu vietā liek bikšu kabatās dzintara gabalus? Un jau nu Šēnberga Mežadūjai ir dzintarkrāsas acis?