Koncertprogramma „Berlīnes sarakste” izaug no šī vēsturiskā dialoga. Antuāna un Žana Batista Antuāna Forkerē mūzikā atklājas franču baroka krāšņums — elegance un virtuozitāte, izsmalcinātība un brīžiem gandrīz teatrāls spēks. Savukārt 18. gadsimta Berlīnes skaņdarbos mainās gan muzikālā valoda, gan abu instrumentu attiecības: Kristofa Šafrāta sonātē klavesīns vairs nav tikai pavadītājs, bet kļūst par līdzvērtīgu violas da gamba sarunu biedru.

Programmas otrajā daļā instrumentu saruna iegūst arvien personiskāku un emocionālāku raksturu. Kārļa Frīdriha Ābela darbos viola da gamba paliek viena, atklājot savu intīmāko balsi, bet Vilhelma Frīdemana Baha polonēzē klavesīns ieved klausītāju nemierīgākā, kontrastiem un negaidītiem pavērsieniem piepildītā muzikālajā pasaulē. Tā jau ir mūzika, kurā baroka kārtība sastopas ar jaunu jūtīgumu un brīvību.

Kārļa Filipa Emanuēla Baha sonātē abas balsis atkal sastopas. Taču pasaule vairs nav tā pati, ar kuru koncerts sākās. Franču baroka izsmalcinātību nomainījusi daudz tiešāka un dramatiskāka izteiksme, un aiz aizejošās gambas tradīcijas jau nojaušamas jaunā laikmeta aprises.

Šo aizejošās un topošās pasaules dialogu atklāj divas senās mūzikas interpretes. Klavesīnistes Ievas Salietes darbība aptver gan seno repertuāru, gan mūsdienu mūziku, savukārt slovāku māksliniece Rebeka Ruso savās interpretācijās īpaši izceļ violas da gambas dziedošo, elastīgo skanējumu.

Piedalās:
Ieva Saliete (klavesīns)
Rebeka Ruso (viola da gamba)

Programmā:
Antuāns Forkrē (1672–1745) un Žans Batists Antuāns Forkrē (1699–1782) Izlase no skaņdarbu krājumiem Pièces de Viole un Pièces de Clavecin
Kristofs Šafrāts (1709–1763) Sonāte Lamažorā
Anonīms autors (Berlīnes skola, ap 1760) Sonāte Remažorā
Kārlis Frīdrihs Ābels (1725–1787) Skaņdarbu izlase no Dreksela manuskripta
Vilhelms Frīdemans Bahs (1710–1784) Polonēze Nr. 8 miminorā (no cikla “Divpadsmit polonēzes”)
Kārlis Filips Emanuels Bahs (1714–1788) Sonāte solminorā