Dizaineri: Valdis Celms, Kaspars Endols, Arvīds Endziņš juniors, Arvīds Endziņš seniors, Barbara Freiberga un Gustavs Muzikants, Marta Ģibiete, Anna Hensberga-Varnase, Vīva Ieviņa, Līga Kausiniece, Valters Kiršteins, Linda Lazdiņa, Inese Līne, Miks Pētersons, Sinta Sprudzāne, Jānis Straupe, Iveta Šmita un Kaspars Šmits, Diāna Vernera, Ingrīda Žagata, Lāsma Liepiņa, kā arī ART+.

Izstādes māksliniece: Anna Heinrihsone

Kuratore: Auguste Petre

Projekta vadītāja: Barbara Freiberga

Jebkuras idejas aizsākums ir klusums. Ideja ietriecas klusumā kā meteorīts, vai piepeld tam klāt lēnām un mierīgi kā kuģis. Klusums ideju absorbē, iesūc sevī, apstrādā un tad atgrūž to no sevis kā troksni. Amerikāņu dzejniece un intelektuāle Adriēna Riča (Adrienne Rich, 1929–2012) rakstījusi, ka radīšanas impulss sākas klusuma tunelī (1), bet Pols Gudmens (Paul Goodman, 1911–1972) savulaik apcerējis deviņas klusuma dabas (2) (tostarp mēmo un apātisko, snaudošo klusumu; muzikālo klusumu; dzīvo modras uztveres klusumu). 

Klusumam ir dažādas dabas, kuras var raksturot arī kā kontrastos balstītus priekšstatus. Tukšums pret pārpilnību. Dziļums pret plakni. Sākums pret beigām. Miers pret bailēm. Šī koncepta nozīme un saturs mainās līdz ar kontekstu, turklāt precīza klusuma dabas definīcija mums katram ir cita.

Koncertzāle ir telpa, kurā skaņas funkcija ieņem visbūtiskāko lomu – izstādes kontekstā tā izaicina pakļaut kontrastus un, ar dizaina objektu starpniecību, radīt nosacītus klusuma punktus vai meditatīvas pieturas. Citiem vārdiem sakot, norobežoties no apkārtējās vides un sadzirdēt klusumu komunikācijā ar dizainu.

(1) Adrienne Rich, Arts of the Possible. 1997.

(2) Paul Goodman, Speaking and Language. Defence of Poetry. 1972.

Atklāšana: 23. marts plkst. 17.00
Ieeja: bez maksas
Darba laiks: P.-Pk. 11.00–17.00, S.-Sv. 10.00–15.00.