Sezonas noslēguma koncertā orķestris turpina šo misiju, iepazīstināt publiku ar jauniem, spilgtiem skaņdarbiem, piedāvājot klausītājiem īpašu notikumu – Andra Dzenīša jaundarba “Dienvidu koncerts metāla sitaminstrumentiem un orķestrim” pirmatskaņojumu.

“Dienvidu koncerts” ir latviešu komponista Andra Dzenīša skaņdarbs sitaminstrumentiem un orķestrim, iedvesmots no Bali salas bagātīgajām muzikālajām un rituālajām tradīcijām. Komponists, realizējot savu sen loloto sapni apmeklēt Bali, guva iespēju ielūkoties vietējās kopienās un ceremonijās, kas parasti tūristiem nav pieejamas. Šī pieredze, saskaroties ar gamelāna mūziku, rituālajām dejām un unikālajām kultūras izpausmēm, kļuva par pamatu koncerta tapšanai.

Koncerta solo partija veidota, izmantojot tikai metāla sitaminstrumentus, tādējādi atdarinot gamelānam raksturīgās skaņas ar rietumu instrumentiem. Katrs no četriem koncerta posmiem veltīts kādai nozīmīgai Bali tradīcijai vai artefaktam: “Gangsa” – gamelāna ansambļa vadītāja instruments, “Abuang Peteng” – reliģiska deja, “Ogoh Ogoh” – krāšņās dēmonu statujas un to sadedzināšanas rituāls, kā arī “Kecak” – slavenā “pērtiķu dziesma” jeb uguns deja. Šie tēli un rituāli atklājas nevis kā tieša ilustrācija, bet kā rietumu komponista personisks komentārs un interpretācija par Bali kultūras pasauli.

Johannesa Brāmsa Pirmā simfonija ir viens no romantisma laikmeta nozīmīgākajiem simfoniskajiem darbiem, kas tapusi pēc ilgas un rūpīgas komponista pašizaugsmes. Brāmss pie šīs simfonijas strādāja gandrīz divdesmit gadu, jo viņu nomāca Bēthovena mantojuma smagums un vēlme radīt darbu, kas būtu cienīgs turpinājums klasiskajai tradīcijai.

Pirmā simfonija bieži dēvēta par “Bēthovena desmito”, jo tās dramatiskā struktūra, tematiskais vienotums un majestātiskais fināls atgādina Bēthovena devumu, tomēr Brāmss šajā darbā iedzīvinājis arī savu individuālo muzikālo valodu, harmonisko bagātību un emocionālo dziļumu.

Simfonija veidota četros kontrastējošos posmos: dramatiskā un intensīvā pirmā daļa, liriskā otrā daļa ar izteiksmīgām solo epizodēm, vieglā un rotaļīgā trešā daļa, kā arī triumfējošais fināls, kurā dzirdama slavenā tēma, kas atgādina Bēthovena “Oda priekam”. Brāmss šajā simfonijā apvieno klasiskās formas ar romantiskām inovācijām, radot darbu, kas joprojām tiek uzskatīts par vienu no simfoniskās mūzikas virsotnēm.