Kad mācījos Mediņa mūzikas vidusskolā, mana balss skolotāja Natālija Kozlova mēdza palaikam ieminēties partādu Komitasu. Kozlova bija (ja pareizi atceros) armēniete, gan uzaugusi Azerbaidžānā, bet, piesaucot armēņu ģēniju Komitasu, viņas balsī ievibrējās īpaša nokrāsa. Man no Komitasa tobrīd nebija ne silts, ne auksts. Vai mazums komponistu plašajā pasaulē.
Negribas gluži uzreiz apgalvot, ka obligāti jāaizbrauc uz Armēniju, lai apjēgtu, kas ir Komitass un ko šaizemei nozīmē viņa devums, tomēr drusku velk uz šāda apgalvojuma pusi – ir pavisam cita klausīšanās, kad tu pats savām acīm esi skatījis Erevānas ielas,pelēkos plašumus ap galvaspilsētu, kalnu pārejas, koši zaļās milzu lejas untāles, sensenās akmens baznīcas, Sevana mieru.
1993. gadā dzejnieks ImantsAuziņš raksta par Armēniju un citstarp piesauc Raini, kurš savulaik teicis:“Armēnijas lielās nelaimes izskaidrojas ar to, ka viņa ir vārtu sardze starpĀzijas un Eiropas tautām, ka viņa ir tranzīta zeme, kurai iet cauri taututautas, – un ka armēņi grib palikt tauta pati par sevi ar savu valodu undvēseli; negrib atdot savu vārtu atslēgu citām, grib būt ne caurbrauktuve, betapzinīga starpniece.”
2023. gada rudenī braucot cauriErevānai, mūsu šoferis starp citu ieminējās, ka te, lūk, ir pilsētas morgs, kaspatlaban pilns ar līķiem. Tobrīd notika cilvēku bēgšana no Kalnu Karabahas.Tautas mākslas muzeja vadītāja uzaicināja mūs uz vakariņām un diezgandzīvespriecīgā tonī teica, ka viņi, armēņi, gatavi visam, kas var notikt. Parto bija jādomā, kad no Erevānas “Kaskādes” augstumiem skatījāmies uz Araratu,ko 20. gadsimta 20. gadu sākumā Maskavas un Turcijas līgums pielēma Turcijai,ne vairs Armēnijai. Turcijai, kas burtiski dažus gadus pirms tam īstenoja baisoarmēņu genocīdu, kura laikā prātu zaudēja Komitass.
27. oktobrī Komitasa mūzikaskanēs “Lielā dzintara” Kamerzālē. Koncerts gan ir izpārdots. Tiem, kas nebūsar mums, ieteikšu divus avotus, kas var rosināt tikt tuvāk Armēnijas dvēselei.
Pirmais ir skaņu ierakstu nama “Alpha”tvarts “Mayrig”. “To Armenian Mothers”, kur fenomenāli skaisti dzied EvaZaīčika. Albumā ir arī “Bezpajumtnieka dziesma”, par kuru Klods Debisī savulaikteicis – pat ja Komitass būtu uzrakstījis tikai šo, pasaulei būtu gana, laisauktu viņu par dižu mākslinieku. Jā, 1906. gadā pēc Komitasa mūzikas koncertaParīzē, Debisī esot piegājis pie komponista, nometies ceļos un noskūpstījisviņa plaukstu, sakot: “Noliecos jūsu ģēnija priekšā, svētais tēvs!”
Otrs avots ir Dona Askarjanafilma “Komitass” (1989) – krāsu, liesmu, ūdeņu, kalnu, skumju, pamestībashimna.
Lapas karte 
Kontakti
Rekvizīti
Atpakaļ
