Viegli lasīt

Orests Silabriedis

19. februārī 99. dzimšanas dienu nosvinēja Ģerģs Kurtāgs — ungāru ģēnijs, kas vairākus gadu desmitus bija sava mentora un drauga Ģerģa Ligeti ēnā. Īstenībā nav ne jausmas, vai patiešām svinēja, bet tā pieņemts rakstīt. Dzīves nogali Kurtāgs pavada, koncentrējoties uz savu mūziku un gaidot atkalsaredzēšanos ar savu mīļo Mārtu, ar kuru nodzīvoja 73 gadus (Mārta devās citsaulē 2019. gada oktobrī 92 gadu vecumā). Esam redzējuši bildes, kur abi spēlē klavieres četrrocīgi. Mazāk ziņu par to, ka Mārtai bijusi skaista balss — tumši tembrēts soprāns, kā saka pats Kurtāgs —, bet tieši Mārta ievedusi savu dzīvesbiedru 19. gadsimta vokālās kamermūzikas pasaulē.

Par šo visu runāju tādēļ, ka piecas dienas pirms Kurtāga dzimšanas dienas (un 99 ir tik glīts skaitlis, varbūt pat glītāks par 100) nāca klajā albums, kurā vācu-angļu baritons Benjamins Apls dzied Šūberta un Kurtāga dziesmas, kas kārtotas pamīšus (beigās arī viens Brāmss, kas tur sazin kā iemaldījies un izklausās pilnīgi lieks). Neiedomājams, bet aizraujošs salikums kurš turklāt liek daudz domāt par Helderlīnu un mazliet arī par Beketu.

LR3 “Klasika” raidījumā “Orfeja auss” par šo tvartu runājam ar komponistu Kristu Auznieku un rakstnieku Svenu Kuzminu. Un tieši Svens sarunā liek uzsvaru uz Beketu. Zināms, ka Kurtāgs komponējis operu ar Beketa lugas “Galotne” motīviem un viņam ir arī citas kompozīcijas ar Beketa tekstiem, un viņš allaž interesējies arī par Helderlīnu, un Kurtāgs gribēja rakstīt operu par Helderlīnu, bet neuzrakstīja, un tagad arī diez vai vairs uzrakstīs, kaut arī “Galotne” tapa, kad viņam bija jau 91 gads, bet šā vai tā — mums ir ko domāt par šo Kurtāga-Beketa-Helderlīna savienojumu, un tik ļoti kārdinoši zaļš ir Nekāras ūdens pie Helderlīna torņa, kur viņš pavadīja labu tiesu sava dramatiskā mūža, mentāli būdams citās zonās, tomēr palaikam arī ko teju bērnišķi vienkāršu, bet reizē apskaidrotu uzrakstīja.

Keita Konolija (Connolly) 2023. gada 16. augustā The Guardian tikusi pie intervijas, ar kurām Kurtāgs nekad nav bijis pārmēru dāsns. Tur teikts, ka Kurtāgs 70. gados būtu varējis satikties ar Beketu, bet tā arī nav saņēmies, jo bijis pārāk kautrīgs — kādu gan saprātīgu jautājumu es viņam būtu varējis uzdot, saka Kurtāgs.

Bet gandrīz vai to pašu varētu teikt par pašu Kurtāgu — ja arī viņu satiktu, tad ko gan pajautāt, kad no mūzikas vien jau galva griežas, mēģinot aptvert to kosmosu, kurā dzīvo Kurtāgs kopā ar Helderlīnu un citiem? Benjamins Apls tvartā jautā gan, taču jautājumi izskan viegli nedabīgi kā no slikta teātra skatuves (skaidrs, ka ierunāti atsevišķi), un Kurtāgs atbild lakoniski.

Ģerģs Kurtāgs ļoti mīlēja savu sievu Mārtu. Un viņi abi ļoti mīlēja Beketa tekstus. “Orfeja auss” ieraksta laikā Svens vairākkārt atzīmē, ka klausoties daudz domājis par Mārtu. Iztēlojamies, ka Kurtāgs un Šūberts varētu būt Beketa lugas “Godo gaidot” Vladimirs un Estragons (Estragons ir Šūberts, tā liekas). Tik interesanti domāt par visu, kas pieskaras, saskaras, krustojas, šķērsojas, disonē un atkal sabalsojas.

Kurtāga 100. dzimšanas dienu droši vien svinēsim arī “Lielajā dzintarā”. Pallaksch!