Gribēju rakstīt par kokiem, kas nāk virsū, bet to nākošreiz. Tagad īsi par domām, ko ierosināja tulkotājas Māras Poļakovas šīrīta sūtījums – saite uz portāla krytyka.com rakstu, kura autore ir muzikoloģe Marina Gordienko* un kas publicēts 2024. gada decembrī.
Teksts sākas ar šādu rindkopu: “2022. gads nesa daudzus izaicinājumus kultūras nozares darbībai kopumā un mūzikas jomai īpaši. Starp tiem – nepieciešamība pārdomāt krievu mūzikas mantojumu un tā klātbūtni Ukrainas mūsdienu muzikālajā dzīvē, speciālistu aizplūšanas problēma uz ārzemēm, kā arī daudzi citi sarežģījumi, ar kuriem mūziķi saskaras profesionālajā dzīvē. [..] Izmaiņas, kas saistītas ar reakciju uz šiem izaicinājumiem, ir neizbēgamas – bet kā tās izpaužas? Kā lielās koncertiestādes pielāgojušas savu darbību jaunajai realitātei un ko tās sabiedrībai vēsta sev ierastajā veidā – caur koncertiem?”
Pētījumā salīdzināta 2020./2021. gada un 2023./2024. gada sezonas repertuāra situācija trijās koncertzālēs: divas ir Kijivā un viena Ļvivā. Krievu komponistu mūzika koncertos vairs neskan vispār, savukārt ukraiņu mūzikas daudzums divkāršojies un vietumis arī trīskāršojies.
Populārāko komponistu vidū: Jevhens Stankovičs, Viktorija Poļova, Valentīns Silvestrovs, Boriss Ļatošinskis, Dmitro Bortņanskis, Maksims Berezovskis, Reinholds Gliers (sic! – negaidīju viņa vārdu redzēt šajā sarakstā), Viktors Kosenko, Mikola Lisenko, Vasiļs Barvinskis – te virknēju tikai tos, kas labāk zināmi pie mums. Ļvivā arī Miroslavs Skoriks, kura vārdā nosaukta konservatorija un kurš devis mums populāro melodiju, ko kara sākumā spēlēja daudzos simfoniskajos koncertos.
Šis teksts atsauca atmiņā neseno epizodi jaunākajā raidījumā “Meistars Knehts”, kur kultūrpētnieks Deniss Hanovs lieku reizi aktualizēja jautājumu par to, cik tālu dosimies nespēlējot un atsakoties. Sarunas impulss gan bija ASV situācija un jau pamazām iesākušās raganu medības, pētīgi veroties, kurš Eiropas mūziķis tagad uzstāsies ASV un kurš atteiksies turp braukt.
Jaunākajā “Mūzikas Saules” laidienā mūzikas aprakstniece Gunda Miķelsone sarunājas ar pamīšus Ukrainā un Vācijā rezidējošo pianisti Violinu Petričenko un citstarp uzdod jautājumu par krievu mūzikas atskaņošanu.
Violina saka: “Protams, es mīlu Čaikovski un Rahmaņinovu, tas nav apspriežams. Bet šobrīd es nevaru baudīt šo mūziku, jo man tā simbolizē Krieviju. Savos koncertos es nevaru pārstāvēt šo simbolu. Tā es jūtos. Bet vai Latvijas mūziķiem būtu jāspēlē krievu mūzika? Es tiešām nezinu. Es pati nespēju to spēlēt, bet neesmu pārliecināta, ka visai pasaulei būtu jāapstājas un jāatceļ Rahmaņinova mūzika. Es piekrītu, ka Čaikovskim un Rahmaņinovam nav nekāda sakara ar šo karu. Absolūti nekāda. Bet kā ukrainiete uzskatu, ka šobrīd nav labi pārstāvēt šo kultūru. Es to nedarīšu.”
Marinas Gordienko rakstu varam izmantot kā ceļvedi: paklausāmies vismaz šajā tekstā uzskaitīto komponistu mūziku, un jau zināsim vairāk par Ukrainas kultūru.
Bet citā ziņā rosinoša ir arī Marinas teksta beidzamā rindkopa:
“Tā kā ukraiņu komponistu darbu īpatsvars ir ievērojami pieaudzis, tas acīmredzami liecina par sabiedrības vēlmi dziļāk iepazīt savu muzikālo kultūru un par vēlmi atgriezt ukraiņu komponistu darbus Ukrainas aktuālajā muzikālajā ainavā. Tomēr rodas jautājums – kas tieši tiek atgriezts, un kāds priekšstats par ukraiņu mūziku veidojas konkrētas mūzikas institūcijas apmeklētājiem?
(..) būtisks ir princips, pēc kāda darbi tiek izvēlēti: vai to atskaņojuma mērķis ir parādīt ukraiņu mūzikas daudzveidību, vai arī vienkārši aizpildīt ēteru ar ukraiņu saturu “kvotu” dēļ?
Kurā brīdī koncentrēšanās uz ukraiņu mūziku kļūst par noderīgu popularizēšanas darbu, un kad tā sāk notikt uz rietumu mūzikas rēķina, tādējādi veicinot publikas gaumes provinciālizāciju, un runa ir par publiku, kas uzaugusi, ja ne uz oriģinālākajiem darbiem, tad vismaz uz ukraiņu darbiem? Un plašāk raugoties: ko tieši kultūras institūcijas vēlas panākt, komunicējot ar auditoriju caur mūziku? Veidot gaumi, paplašināt muzikālo redzesloku vai piedāvāt jaunu mūzikas klausīšanās pieredzi?
Kādēļ tad gan neapzināt ukraiņu mūziku kā daļu no vispārējās rietumu mūzikas attīstības un pārstāt to atskaņot tikai tādēļ, ka tā ir ukraiņu, bet spēlēt to tāpēc, ka tā ir interesanta un aktuāla?”
Līdzīgas domas savureiz ienāk prātā, domājot arī par latviešu mūziku – ko darām tikai “kvotu” dēļ un kas dzimst no patiesas izziņas kāres.
* Marina Gordienko ir muzikoloģe, mūzikas kritiķe. Mūsdienu klasiskās mūzikas ansambļa Ensemble 24 menedžere, Ukrainas Nacionālās filharmonijas komunikācijas nodaļas vadošā redaktore. Pēta skaņas ainavas fenomenu un 20. gadsimta ukraiņu mūzikas vēsturi. Strādā ar ievērojamā komponista Borisa Ļatošinska Memoriālā muzeja arhīvu, pateicoties Ļatošinska fonda atbalstam.
Lapas karte 
Kontakti
Rekvizīti
Atpakaļ