Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Koki staigā, un meži staigā.

Imantam Ziedonim “Zaļajā pasakā” vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, “atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos”.

Šekspīram mežs ir raganu pareģojuma daļa: “Tu paliec nepārspējams, nebaidies, pirms Birnammežs uz Danzinanu ies.” (Friča Adamoviča tulkojums) Piektajā cēlienā mežs tiešām nāk uz pili, un Makbetam tās ir beigas.

Pavasara pārdomās par koriem vienam tā ir bērzu maigi zaļā atblāzma, citam kļavu sulas prieks, vēl kāds neizbēgami aktivizē domas par putniem.

Ņemu aprīļa sākuma “Sestdienu”, tai uz vāka Viesturs Ķerus, iekšā intervija, kur Viesturs Egilam Zirnim saka būtiskas lietas, kas liek pārvērtēt arī pašam savu viedokli. Piemēram, par vēja parkiem: “Mežu izciršana sakurināšanai ir daudz sliktāka alternatīva nekā enerģijas iegūšana no vēja. Putni cieš gan no viena, gan otra, bet no mežu izciršanas vairāk nekā no vēja stacijām.” Vai arī: “Apetīte ir lielāka, nekā Latvijas meži spētu turēt.”

Ņemu žurnāla “Putni Dabā” šīgada pirmo laidienu, un tur atkal Viesturs Ķerus, bet nu jau paša tekstā par to, kā iespējami saudzīgāk apsaimniekot mežus. Kas ir mežmala, kas ir kailcirte, kāpēc svarīgs ir pamežs, kas dzīvo upmalas mežos. Tekstā liktas norādes uz sešām filmiņām, katrai savs kvadrātkods, kas aizved jūs uz padziļinātu izpratni par to, kāpēc nekompetenta iejaukšanās dabā nodara pāri putniem un kokiem.

Vienudien satieku Svenu Kuzminu, un viņš citstarp paziņo, ka viņa topošais doktora darbs saistīts ar koku valodu. Nu, vai vismaz ko tamlīdzīgu. Tobrīd likās, ka rūpīgi klausos, bet beigu galā tā īsti neko neatceros, tikai to, ka ideja man ļoti patika.

Uzreiz atcerējos Pētera Vollēbena grāmatu “Koku slepenā dzīve”, kuras apakšvirsraksts “Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki – ieskats apslēptajā pasaulē”. Ja kādam liekas, ka te ir kas ezotērisks, viņš maldās. Domājot par staigājošiem mežiem, uz labu laimi atkal pašķirstīju šo Vollēbena opusu un teju ik lappusē atradu pa teikumam, ar kuru labprāt dalītos, bet īstenībā jau būtu jālasa viss pēc kārtas. “Jo tikai tas, kurš kokus pazīst, spēj tos sargāt,” grāmatas noslēgumā saka Pēters Vollēbens.

Žurnāla “Karogs” 1975. gada 3. laidienā Viktors Lagzdiņš devis brīnišķas parodijas par latviešu tautas pasaku. Šajā pasakā dēls stiprinieks dodas pasaulē, nonāk mežā, tur, kā jau sagaidāms, sastop vecīti, tas paziņo, ka nāks velns, un velns nāk, dēls satriec velnu, velns atstiepjas, ķēniņš no priekiem dod dēlam meitu par sievu, tiek nodzertas varenas kāzas, vienvārd, viss, kā mums patīk.

Lagzdiņš ņem un stāsta šo pasaku, kā to būtu darījis Egons Līvs, Jānis Liepiņš, Anatols Imermanis, Jānis Mauliņš, Alberts Bels, Marģeris Zariņš un vēl citi, arī jūsmīgais dabas aprakstnieks Alberts Caune. Viktora Lagzdiņa versijā Caunes pasaka īsumā skan šādi:

“Dēls ieiet mežā.

Tur ir medu piesūkušās sauskaulu egles. Smagās villainēs, basām sakņu kājām. Zvīņainas priedes ar zariem kā žuburainiem svečturiem. (..) Izcili, lēnaudzīgi oši. Cīpslainiem audiem, plati vērstiem ragu kroņiem. Ātraudzīgas, rūgti smaržojošas apses, mīkstas kā siers.

(..)

Visi ģeniālas tēlnieces Dabas cēlie īpatņi dveš elpu, kūpina smaržu, veltī savu dvesmu. Visur stumbru sārtme, smārdu saldme. Esamības apliecinājums. Dēls kavējas plauksmes krāšņumā. Tas izraisa darbošanās vēlmi. Vairo dzīves apetīti. Viņš izceļ no upes siekstu.

Tā atvadās no dibena ar skaļu skūpstu. Spēks un daile.

Dēls apmaldās kokos un no meža ārā vairs netiek.”

Klusās nedēļas vainagojumā novēlu katram apmaldīties savā vislabākajā mežā!