Viegli lasīt

Orests Silabriedis

27. septembrī “Lielajā dzintarā” skanēs Pjēra Bulēza mūzika: “Anthèmes II” ar vijolnieci Magdalēnu Geku un “Répons” ar vairākiem solistiem, “Sinfonietta Rīga” un Normundu Šnē.

Faktiski šis teikums neko nepasaka. Teiksim tā — mūsu koncertnama zāle izskatīsies pilnīgi citādi nekā ikdienā, būs dzīva muzicēšana un dzīva elektronika, skaņas avoti ieskaus mūs un apņems mūs, un galu galā apburti (iespējams…) būs pat tie, kas necieš “moderno” mūziku.

Pēc notikuma ar “Preiļiem” Gaismas pilī atkal uzzinājām, cik daudzi skundē pēc skaistuma mākslā un peļ degradējošo mūslaiku kultūru, kas nenes šo augšminēto skaisto un noplicina visu cēlo, kas dvēselē mīt (neapšaubāmi ikvienam). Starp daudzajiem komentāriem simpātisks liekās viens, kur autore ierosināja ar interesi vērties pasaulē un ar ziņkārību plest savus apvāršņus, jo visu mūžu mums būs darīšana ar kaut ko vēl nezināmu, un vai tad vispār vērts dzīvot, ja tu netiecies arvien papildināt savu viedokli par pasaules ainavu. Nu, ne gluži tādiem vārdiem. Patiesībā nepavisam ne tādiem vārdiem, bet doma aptuvumis tāda. Iecietība un zinātkāre. Pat ja Preiļi tevi gāž burtiski no kājām.

Bulēza vidējā un beidzamā perioda opusos, lai cik tie ārkārt sarežģīti, ir slēpta skaistuma dzīslas, kas palaikam izsprāgst virspusē kā dzirksteles. Informācija ir blīva, bet klausīšanās tiek atalgota, tā es gribētu teikt. Un kad vēl mēs Latvijā dzirdēsim “Répons”?

Ar interesi gaidot 27. septembri, uzmetu aci tekstam, ko rakstīju “Dienai” par godu tobrīd vēl dzīvā Bulēza 90. dzimšanas dienai. Ar Jegora Jerohomoviča laipnu atļauju (kuru neesmu dabūjis) te dažas rindkopas.

*

Pjērs Bulēzs. Dzimis 1925. gada 26. martā. Dzīves pirmajā posmā kārtīgs, noslēgts katoliski audzināts puisītis. Pēc 20 gadu vecuma – modernisma enfant terrible, agresīvs skaņupasaules mainītājs, tābrīža avangarda domas līderis, nikns citādi domājošo izskaudējs. Pēc 40 gadu vecuma — viens no nozīmīgākajiem laikmetīgās mūzikas komponistiem un viens no izcilākajiem operu un simfonisko koncertu diriģentiem.

*

Lai uzzinātu ko vairāk par Bulēza personību, ieteikšu Džoenas Peizeres (Peyser) grāmatu To Boulez and Beyond (“Par Bulēzu un vairāk”).

Kāda bija Bulēza komponista karjeras sākotnējā nostāja — viņš uzskatīja, ka viss jānojauc, visa pagātnes mūzika ir nasta, no tās jāatbrīvojas. “Embrijs barojas caur nabassaiti, pēc tam to pārgriež — tu turpini mīlēt māti, bet barojies pats,” saka Bulēzs.

Pēc viņa domām, Šēnbergs, Bergs un Vēberns ievēroja vēstures noteiktos pieturpunktus un virzījās uz priekšu, to darīja arī Vāgners un Mālers, bet ne Verdi, Brāmss un (īpaši!) Čaikovskis. Pagātne jāsakauj, jo tonalitāte izsmēlusi savas iespējas, un nu jānāk jaunai muzikālai gramatikai.

Kādā pētījumā teikts, ka saskaņā ar t. s. “vectēva likumu” Bulēzs noliedza tēvu (teiksim, savu skolotāju Mesiānu, kas piedzima 1908. gadā) un tvērās pēc atbalsta pie Debisī (dzimis 1862. gadā). Debisī, protams, ir viens no pirmajiem, kas 19. gadsimta beigās ķērās pie tonalitātes nojaukšanas.

Kad Bulēzam bija pirmie panākumi un viņam jautāja, no kurienes viņš tāds radies, Bulēzs atteica, ka būšot mūzikas vēsturē pirmais komponists bez biogrāfijas. Bulēzam liekas, ka bērnība visiem vienāda un svarīgi lēmumi tiek pieņemti ne jau nu bērnības laikā. Tātad ne apkārtnei, ne pārmantotībai nav nozīmes, Bulēzs tapa tas, kas viņš ir, pats no sevis.

*

Nākamais modernisma ģēnijs piedzimst Monbrizonā, pilsoniskā dzīvoklī virs aptiekas. Viņa tēvs ir inženieris un tērauda rūpnīcas tehniskais direktors, kā stāsta, autoritatīvs, stingri katoliski audzināts. Māte ir vienkārša un pļāpīga. Pjērs ir mātes luteklis. 1931. gadā tēvs atved no Amerikas radioaparātu, un zēns pirmoreiz dzird simfonisko orķestri. Viņš mācās katoļu seminārā, kas Monbrizonā pilda liceja funkcijas. Viņam ir lieli panākumi matemātikā, ķīmijā un fizikā. Draugu Bulēzam nav. Viņa uzticības persona ir māsa. Džoena Peizere izsaka pieņēmumu, ka Bulēzs vēlāk dzīvē vēlas dzēst savu pilsonisko izcelsmi un reliģijai veltītos bērnības gadus. Iespējams, viņš nevēlas izrādīt, ka kādreiz bijis paklausīgs.

*

1945. gadā Bulēzs pirmoreiz sastopas ar dodekafoniju un līksmi sveic to — lūk, īstā jaunā mūzikas valoda, nākamais spēcīgais apvērsums mūzikā pēc Monteverdi, ar šo mēs no Ņūtona pasaules ieejam Einšteina pasaulē! 1946. gadā viņš piedzīvo pirmo kaislīgo un, iespējams, arī savā dzīvē vienīgo mīlas dēku. To patētiski noslēdz vienošanās par dubultpašnāvību, kas tomēr netiek īstenota.

*

Kādu brīdi pamācījies pie Olivjē Mesiāna, Bulēzs pagriež viņam muguru un piesakās pie Renē Leibovica, kura vadībā sāk pētīt dodekafonijas principus. Taču arī Leibovics der tikai neilgu laiku. Kad viņš atļaujas kritizēt Bulēza Pirmo klaviersonāti, jauneklis niknuma uzplūdā nosauc viņu par sūdu. Vecāku paaudžu pārstāvji, protams, vispār nav uzmanības vērti – Ravels, kaut labu ideju pārpilns, ir “nevarīgs”; neoklasicisms ir “šablonisks”; vienīgi Vēberns vēl kaut cik ciešams, jo agresīvāks par savu skolotāju Šēnbergu.

*

60. gados mūzikas pasaule atkal mainās. Pjērs Bulēzs arvien aktīvāk pievēršas diriģēšanai un 1971. gadā kļūst par pirmo francūzi, kas vada “Ņujorkas filharmoniķus”. Bulēza vadībā Ņujorka tobrīd kļūst par laikmetīgās mūzikas idejisko centru.

“Jābūt skaidrai idejai. Īstā spontanitāte nāk pēc analīzes,” saka Pjērs Bulēzs. Piemiņas rakstā diriģentam (un komponistam) Rožē Dezormjēram Bulēzs atsaucas uz Dezormjēra piezīmēs atrastām atziņām par diriģēšanas tehniku: “Mērķis ir sasniegt vislielāko vienkāršību, pamazām atbrīvoties no visa nevajadzīgā. Aicinājums būt atturīgam žestos nenozīmē, ka nevajadzētu iegrimt izteiksmīguma dzīlēs, atsakoties no spēka un dziņas.” Protams, nekā jauna, un tomēr — Bulēzs uzskatījis par nepieciešamu paturēt prātā šos sava netiešā mentora norādījumus.

*

Beigās vēlos uzsvērt, ka Bulēza grandiozajai personībai var kaut cik tuvu tikt klāt, tikai klausoties mūziku.

Lūk, subjektīvi sastādīts Bulēza skaņdarbu iztikas minimums: “Notations” orķestrim (paša autora mazliet par vienkāršu turēta jaunības gadu klaviercikla pārlikums orķestrim 30 gadu vēlāk), “Maître sans marteau”, “Rituel: in memoriam Bruno Maderna”, “Le soleil des eaux”, “Le visage nuptial”, “cummings ist der Dichter”.