Sestdienas vakarā mūsu koncertnamā uzstājās lieliskā dziedātāja Regula Mīlemane un baroka orķestris “La Folia”. Liekas, ka RĪMJU sērijā šī ir pirmā reize, kad atgriežos pie jau notikušā, bet ir iemesls. Mēs vienmēr esam priecīgi par cilvēkiem, kas izvēlas pavadīt pēcpusdienu vai vakaru “Lielajā dzintarā”, taču sestdienas publika likās sevišķa piedzīvojuma noburta: reti ir tā, ka klausītāju elpošana un neelpošana notiek vienā enerģētiskā līmenī ar mūziķiem.
Nama iekšējās diskusijās palaikam esam pārrunājuši, kāda varētu būt mūsu iespējamā rīcība, lai atgādinātu klausītājiem, kad jāaplaudē un kad plaukstas jāpatur kabatās. Viena lieta ir cikliska skaņdarba daļas, bet ir jau vēl arī tie momenti, kad pēc atskaņojuma diriģents vai solists vēlas mirkli miera un sastinguma, lai plaukšķināšana brutāli neuzbruktu izgaistošo skaņu tīmeklim. Te tad nu viss atkarīgs no klausītāja iejūtas, un nav peļami, ja savureiz sajūtam, kad arī divus autonomus skaņdarbus diriģents vēlas savienot bez aplausu sliekšņa. Sestdienas koncertā visi kā viens perfekti sajuta, kad jāsastingst un kad jāgavilē.
Prieks bij arī dzirdēt, ka pamazām sākam nošķirt tradicionālo “bravo” un “brava” vai “bravi”. Vīrietim sauksim “bravo”, sievietei “brava”, sievietēm “brave”, mūziķu kopumam “bravi”. Tātad Regulai Mīlemanei — “brava”! Visiem kopā — “bravi”! Ja vēlamies, varam sajūsmu kāpināt līdz “bravissimo” utt. ar attiecīgajām galotnēm.
Regulas Mīlemanes koncerts bija neaizmirstams. Pirmās ārijas sākumdaļā smadzenēs rosījās jautājums — vai viņas balss būs arī spilgtāka un dāsnāka?! Atbilde nāca jo drīz. Starpbrīdī ceļabiedre ieminējās, ka Regula dzied tik dabiski, kā kad būtu darīšana ar tautasdziesmu. Jā, viņas balss plūst, līst, savaņģo, atbrīvo. Orķestra vadoņa Robina Pētera Millera vijolei nav virtuozitātes robežu, bet arī katrs “La Folia” mūziķis smaidot veic tādus brīnumus, kādus bieži nedzirdam.
Gads sācies skaisti. Tagad gaidām ērģelnieka Kamerona Kārpentera ciemošanos 7. februārī, un tiem, kam liekas, ka Bahu drīkst atskaņot tikai dievnamā, atgādināsim, ka pats Bahs esot teicis — kur skan dievbijīga mūzika, tur Dievs ir ar mums.
Labi, ne nu gluži teicis un ne tieši tā, bet ir ziņas, ka Bahs uzrakstījis margināliju uz Svēto Rakstu lappuses “2. laiku grāmatā” (5. nodaļa, 13.–14. pants), kur teikts: “Kad sāka skanēt taures, bungu šķīvji un mūzikas instrumenti, lai slavētu Kungu — viņš ir labs, viņa žēlastība ir mūžīga! — Kunga nams piepildījās ar mākoni, un mākoņa dēļ priesteri nevarēja nostāties kalpošanai, jo Kunga godība piepildīja Dieva namu!”
Baha piezīme skan šādi: “Bey einer andächtigen Musique ist allezeit Gott mit seiner Gnadengegenwart”, kur “Andacht” droši vien jātulko 18. gadsimta luteriešu izpratnē kā bijīga vēlme vērst prātu un sirdi uz Dievu.
Pirms nonākam teoloģiskos laukos, kuriem neesam kvalificēti, ierosināšu jēdzienu “dievbijīgs” uztvert kā tādu, kas rosina respektēt pasaules kārtību, un tad jau seko individuālas interpretācijas vai arī spēja personisko saskaņot ar noteikto, kā nu kurš no mums iekārtots.
Lapas karte 
Kontakti
Rekvizīti
Atpakaļ