15. aprīlī “Lielā dzintara” Kamerzālē būs jauniešiem domāts dzejas un mūzikas notikums, bet īstenībā aicināti ir visi. Kaut kādā ziņā tas varētu būt rosinājums domāt par to, kas ir māksla, kā tā rodas un kam tā ir vajadzīga. Tie ir cilvēces pamatjautājumi.
Somu komponists un radiožurnālists Osmo Tapio Reihele raksta: “Cilvēkam ir četras pamatvajadzības: sekss, barība, atpūta un – māksla. To savstarpējās attiecības ir interesantas: pirmās trīs pavisam burtiski var izmantot mākslas radīšanai.”
Mēs ne gluži par to, bet prieks, ka Reihele piekrīt – mākslai ir nozīme. Mākslai radīt mākslu. Mākslai dzīvot. Mākslai ievērot desmit baušļus un filozofa Venta Sīļa dotos cilvēkprasmju pamatus. Arī mākslai izgāzties.
Ideja nāk no Lindas Ulānes, liepājnieki pazīst Lindu. Izgāšanās nav apstāja, tā ir procesa sastāvdaļa, tāpat kā kļūdīšanās. Uzjautrina paštaisnie, kas, spriežot pēc viņu valodas un komentāriem, nekad nav ne izgāzušies, ne kļūdījušies.
Uzrakstīji draņķīgu dzejoli. Dziesmā nepaņēmi pareizo skaņas augstumu. Uznāci uz skatuves no nepareizās puses. Dzīve turpina ritēt.
Atradu “Whatsapp” ziņu, ko Linda rakstīja, kad mūsu ideja vēl tikai dzima: “Tieši šorīt lasīju Rodari “Fantāzijas gramatiku”, kur viņš runā par to, ka kļūdīšanās ir nevis (tikai) mācīšanās, bet radīšana. Radīšana, kļūdas, izgāšanās, nebaidīties neiederēties.”
Par šo visu runāsim ar Lindu un vēl diviem dzejniekiem, kuru debijas krājumi ievērojami satricināja Latvijas laikmetīgās literatūras ainavu, un tie ir Edvards Kuks un Kirils Ēcis.
Dzejai līdzās būs Toms Rolavs ar akordeonu un Mārtiņš Zālīte ar basģitāru, un mēs būsim ļoti priecīgi satikties!
*
Bet veroties uz šīsnedēļas nogali, nevaru nedomāt par jau piesauktā Osmo Tapio Reiheles grāmatu “Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta”, kas īstenībā nozīmē – kā nebaidīties no laikmetīgās mūzikas.
Lūk, Reihele ierosina – izejiet (Liepājas) ielās un pajautājiet pretimnācējiem, kādus laikmetīgās mākslas mūzikas komponistus viņi zina. Reihele domā, ka Somijā nosauks labi ja Kaiju Sāriaho, un viņa turklāt jau diemžēl citā saulē. Vai Liepājā daudzi zinās Pēteri Vasku vai Ēriku Ešenvaldu?
Un tad Reihele turpina – laikmetīgo mūziku ir klausījies teju jebkurš, un tas notiek, skatoties filmas un seriālus. Tiesa, pārsvarā spriedzes un šausmu brīžos. Bet skan. Kā lai neatceras dušas ainu no Hičkoka “Psiho”, saka Reihele.
Cita lieta – koncertzāle. Cits konteksts, un tas pats dušas ainas glisando no skatuves pēkšņi kļūst par šaušalu troksni. Nav padoma, kā cilvēkiem pateikt – laikmetīgāa mākslas mūzika ir mūsdienu pasaules dabiska sastāvdaļa. Laikmetīgā mākslas mūzika nav viens vienīgs dušas ainas glisando – tā ir bezgala daudzveidīga pasaule. Nav iespējams salīdzināt Mārtiņa Viļuma mikromežģīnes ar Gundegas Šmites eļļas gleznas triepienu. Ilona Breģe līdzās Jānim Petraškevičam ir kā Jaunsudrabiņš pret Einfeldu.
Mūzika var būt intelektuāls piedzīvojums, fizioloģisks baudījums, vīziju ierosinātājs. Mūzika var garlaikot, aizraut, nogurdināt, apburt. Viss tāpat, kā ar cilvēkiem. Vienu tu sajūti tik tuvu, it kā būtu mīlējis viņu iepriekšējā dzīvē, cits uzsūtīts tev, lai trenētu tavu toleranci pret pasauli.
Un tad ierunāja ziloņkaula troņa augstā balss, kas atsauc atmiņā Jāņa Zandera 1948. gada rakstu par T. S. Eliotu, kur teikts: “Ka viņa dzeju nav viegli lasīt un saprast, to nenoliedz arī Eliots pats. Bet viņš aizrāda, ka, pēc viņa domām, visa īstā un labā dzeja ir tā, ko var saprast, tikai izlasot vairākkārt.”
Koncertā opuss izskan vienreiz. Aizplūst uz neatgriešanos. Bet arī tajās desmit vai sazin cik minūtēs iespējama kaut kāda refleksijas ilgstamība, kuras laikā tu esi iesprostots koncertzāles krēslā (domāta mēbele, bet kaut kādā ziņā arī gaisotne), celties augšā un iet prom nebūtu īsti pieklājīgi, un tad varbūt atkal nāk talkā Zanders: “Lasot šo šķietami nesaprotamo dzeju un nemēģinot nemaz pašā sākumā tīri intelektuāli visu aptvert, lasītājs drīz manīs, ka viņš tomēr kaut ko saprot, un ka kaut kāda intensitāte viņu paceļ un rauj līdz. Un drīzi vien viņš, varbūt, saklausīs tajā modernā cilvēka dvēseles dziesmu.” Tas ir par Eliotu, bet var noderēt arī attiecībā uz mūslaiku mūziku.
Šovakar orķestra jaundarbu parāde, rīt Radio koris un Rilkes dzeja Ģirta Krūmiņa lasījumā, svētdienas pēcpusdienā viens no Eiropas labākajiem jaunās mūzikas ansambļiem. Ar “Baltijas mūzikas dienām” Liepājai pieskaras pasaule. Vai paliksim mājās, kad tas notiek tepat līdzās?
Lapas karte 
Kontakti
Rekvizīti
Atpakaļ
