Jaunumi


Saglabāt iekšējo bērnu un draudzību kopš skolas gadiem. Saruna ar Ditu Krenbergu un Sanu Villerušu

03. APRĪLIS

2024


Saruna ar Ditu Krenbergu un Sanu Villerušu

Raksts publicēts žurnāla "Mūzikas Saule" 2024. gada pavasara laidienā

Anete Ašmane-Vilsone


Britu dramaturgs, pasaules zvaigzne Toms Stopards ir rakstījis: “Ja nēsāsi sev līdzi bērnību, tu nekad nekļūsi vecs.” Šķiet, šī doma itin precīzi raksturo divas mūziķes, kas apbur ar skanīgiem smiekliem, šarmantu tēlu, vieglumu un dzīvesprieku. Ar viņām ir patīkami sarunāties, un tā vien gribas viņas kopā dzirdēt arī uz skatuves.

Dita KRENBERGA un Sana VILLERUŠA ir kopā kopš skolas laika. Lai arī viņu skatuviskajā draudzībā bijis gana ilgs pārtraukums, kamēr Sana dzīvoja ārpus Latvijas, tagad abas atkal ir satikušās. Kā pašas teic, nekas nav mainījies. 

Par skatuves partneriem, ar kuriem kopā piedzīvots personiskais izaugšanas process, par bērnību, kas ieliek personības pamatus, un par personībām, kurām blakus bijusi iespēja tapt par mūziķi un cilvēku – par to ar abām mūziķēm sarunājamies kādā sestdienas pēcpusdienā īsi pirms kārtējā koncerta.


Ja šīs sarunas pamattēma būs bērnība, tad vispirms jājautā, vai jūs ikdienā daudz domājat un atceraties savus pirmos dzīves gadus?

Dita: Man gribot negribot ir jādomā, jo es strādāju tajā skolā, kur savulaik mācījos – Dārziņskolā. Un gribot negribot katru reizi jau tās atmiņas nāk, kaut vai sākot jau ar to pagalmu vai skolas parādes pusi, kur, es skaidri atceros, mēs stādījām kociņu, beidzot skolu. Protams, ka tas kociņš tur vairs neaug, jo noteikti daudzas klases stādīja tur tos kociņus, un tad jau būtu mežs saaudzis. Tagad ir izremontēts mācību korpuss, man pilnīgi kaut kāda sveša būšana, bet es esmu priecīga, lai cik ir telpas vēl nesakoptas, bet ir tā vecā bērnības, mana skolas laika aura. Tas ir ļoti mīļi. Ar visu to, ka skola ļoti daudz no mums prasīja, kopumā man ir ļoti labas atmiņas. 

Sana: Es arī ārkārtīgi bieži tomēr atceros bērnību, it īpaši satiekoties ar skolasbiedriem, klasesbiedriem. Ir ļoti, ļoti siltas atmiņas nenoliedzami. Un tagad, satiekoties ar Ditu, es atkal atnāku tajā bērnības pasaulē un atceros tevi un sevi kā mazas meitenītes. Un caur tām bērnības izjūtām kaut kas tāds trausls un ļoti emocionāls ir nācis līdzi. Tā tas ir, ka to nevar aizmirst, nevar noliegt. Es domāju, ka mūs abas bērnības izjūtas ir ļoti, ļoti ietekmējušas tālāk attīstībā vispār. 

Dita: Jāteic, ka mūsu skola, Dārziņskola, tajā laikā bija ļoti pretimnākoša tiem bērniem, kas bija talantīgi, piedalījās konkursos, un es tāda biju – man bija individuālie mācību plāni, man ļāva kārtot eksāmenus vēlāk, skolotāji bija ārkārtīgi iejūtīgi, nepazeminot prasību latiņu. Mēs jutām to labo attieksmi no pedagogiem. Klase mums arī bija, varētu teikt, zvaigžņu bērnu klase – Liene Jakovļeva, Kaspars Madrēvičs, Karīna Jermaka, Inese Bērzāja, Signe Zītare (tagad Miķelsone), Inga Sproģe (tagad Ozola), Liene Beitāne (tagad Martinsone), Ivo Krūskops, noteikti mēs kādu vēl nenosaucam, bet mums bija tiešām tādu inteliģentu vecāku bērnu klase.

Sana: Tas arī drusciņ apgrūtināja pedagogu attieksmi pret mums, jo mēs, nākot no mūziķu ģimenēm, burtiski augām tajā vidē. Atceros, ka klases audzinātāja man vienmēr pārmeta, ka mums tie individuālie plāni, un teica – kam nav darbadienu, tiem nav arī svētdienu. 

Dita: Nuja, tieši tā.

Cik daudz tā radošā, māksliniecisko personību pilnā vide jums deva? Jo katram bērnam ir savi vecāki un ģimene, bet, aizejot uz skolu, loks paplašinās, katrs nāk ar savu un kopā satiekas.

Dita: Mums bija tā, ka vienīgais, kas man ne pārāk patika, ka diezgan mainījās klasesbiedri – kora zēni mācījās paralēlklasē, un mums bija burtiski tikai daži puiši, tad beigās mūs apvienoja, pielika klāt baletniekus. Tas radīja vienīgo diskomfortu, bet tas mūsu kodols…

Sana: Tas ir turējies visu laiku, jā. Un arī tagad faktiski mēs tomēr tiekamies un jūtamies tāpat kā agrāk, nekas daudz nav mainījies pēc tās iekšējās sajūtas, kādi mēs skolā bijām, vai ne?

Dita: Tā ir! To visi saka, ka fizisko novecošanu nejūt, gars jau paliek jauns. Atceros, mēs ar Daci Balgalvi bijām tās trakākās joku plēsējas, taisījām visādus teātrus un smīdinājām klasesbiedrus starpbrīžos. Īpaši, kad ir tie pusaudžu gadi, kaut kādi 13–14 gadi, tur vienkārši traks varēja palikt, bija viena smiešanās. Tas man vislabāk ir palicis prātā – tā smiešanās, tas prieks!

Sana: Mēs ļoti daudz smējāmies, jā. Tā kā parauj žiletīti un – aiziet! Un tad nevar nomierināties, un tas jau arī stundās notika. 

Dita: Mums taču bija leģendārais Marģeris Vestermanis, kas pasniedza vēsturi – tas ir neaizmirstami. Ārija Seile mācīja solfedžo, un Sanai Brigita Briede – mūzikas literatūru.

Sana: Jā, lielas personības. 

Dita: Redzi, gribas smaidīt atceroties to laiku. 

Cik svarīga, jūsuprāt, ir lielo personību klātesamība jauna cilvēka tapšanas procesā? Bērniem un jauniešiem, kas meklē savu ceļu un attīsta individualitāti, personība blakus varbūt pat nav vajadzīga kā strikts skolotājs, bet kā gudrs ceļa rādītājs un apvāršņa atvērējs.

Dita: Domāju, ka tam ir izšķiroša nozīme jaunā cilvēka izaugsmē. Šeit mēs atkal atgriežamies pie tā, ka esam ļoti svētītas ar to, ka nākam no personību ģimenēm. Tātad mēs jau esam saņēmušas ļoti daudz, bet ir tie bērni, un to es redzu arī savā skolotājas profesijā un misijā – ka es tiem cilvēciņiem ne tikai mācu melnās bumbiņas un mūziku, es mācu dzīvi, dalos ar savu pieredzi un cenšos, lai viņi izaug par labiem cilvēkiem. Tas tiešām mani tā aizrauj, un man šī darba puse liekas ne mazāk svarīga. Tā ir pedagoga misija lielā mērā.

Sana: Mākslā un mūzikā tas ir tāds komplekss – tu nevari atrauties, tu nevari sēdēt pie klavierēm un mācīt notis, nerunājot par to, kas notiek apkārt, kā ir agrāk bijis, ar ko tu esi saskāries. Tas nevar tā notikt, tas iet paralēli roku rokā ar to melno darbu. Tas veido bērnu personības un ļoti, ļoti palīdz.

Par saviem cilvēkiem – es pat nevaru nosaukt, tie nav viens vai divi, kuri mani ir iedvesmojuši. Tas ir personību kopums, kas veidojis to mozaīku manās izjūtās. Tie mūziķi, mākslinieki, kas viesojās mūsu mājās, es esmu klausījusies viņu stāstus, un tas man kā jaunam bērnam bija ārkārtīgi nozīmīgs moments. 

Dita: Ja tu sāktu saukt, tev būtu ļoti daudz. Patiesībā jau ir tā, ka katra personība, ar kuru tu satiecies, viņa taču atstāj tevī nospiedumu, ja tu esi domājošs cilvēks, kas kaut ko meklē dzīvē un tiecas uz ideālu. Es varu uzreiz pateikt – sāksim ar ģimeni, kas ir mani iedvesmotāji, mani paraugi, ikkatrs no viņiem [Ditas vecāki ir kādreizējā Latvijas Radio kora soliste Māra Krenberga un kinorežisors Imants Krenbergs]; mans skolotājs Imants Sneibis, un tad Džeimss Golvejs, Orels Nikolē. Patiesībā katrs… Tikpat labi es varu teikt, ka Ieva Oša — pianiste, ar kuru es esmu daudz sadarbojusies. Es varu saukt un saukt, un saukt, jo vienmēr kaut kādā mijiedarbībā tu no katras personības vari kaut ko gūt. Var gūt arī sliktu piemēru, pieredzi, un saprast — nē, es tā nevēlos, tas nav mans. Ir tādi gadījumi bijuši manā dzīvē, kad tu sadarbojies ar kādu un jūti — nujā, laikam vairāk nē tomēr. Un tad ir cilvēki, kur tā sadarbība vienkārši notiek dabiski. 

Sana: Man arī ir ļoti daudz tādu cilvēku – tie paši mani vecāki [Inta un Māris Villeruši – red. piez.], kas ielikuši pamatakmeņus. Arī skolotāji – profesors Arnis Zandmanis noteikti ir ārkārtīgi milzīga ietekme manā dzīvē, Valdis Jancis ir man ārkārtīgi daudz devis kā personība, un Leonīds Vīgners, kuru es drusciņ pazinu kā bērns.

Dita: Jā, tas mums abām.

Tagad skatoties, vai jūs redzat kādu vērtību, dzīves principu vai rakstura īpašību, kas izveidojusies un palikusi jūsos tieši no bērnības, no skolas laika? 

Sana: Tas vairāk ir saistīts, domāju, vispār ar vidi un ģimeni, no kuras mēs nākam, jo mums ārkārtīgi agri tika iesēti mūziķa būtības principi, un mēs jau kā mazi bērni sākām pierast pie īstās mūziķu pasaules, pie mūziķu dzīves. Kaut kā tas ir tik ļoti iesakņojies, ka pie tiem pamatprincipiem, kā dzīvo mūziķis un kāds viņam ir darbs, mēs pieradām ļoti agri. Un, es domāju, ka tas ir nācis mums līdzi visam mūžam. 

Mēģinājumi, darba ritms, atpūta, atkal darbs, brīži, kad mēs izjūtam brīvību no visa tā, kas galvā. Mums bija ārkārtīgi liels tas darba koncentrāts, mums bija mūzika, skola un arī tomēr vēl tā pusaudžu privātā dzīve. Mēs mācījāmies sakārtot ikdienu, un, ja es tagad paskatos uz jauniešiem, kuri arī ir ārkārtīgi noslogoti ar visu kaut ko, mums arī tas bija, un tas mums, es domāju, ir palīdzējis arī šodien vispār to ikdienu veidot. Tie pamatprincipi ir nākuši līdzi. Bet tas ir atkarīgs ne tikai no skolas, kurā mēs mācījāmies, vai klases, bet tieši no ģimenes. 

Dita: Jā, es tev pilnīgi piekrītu, bet varu teikt to, ka Dārziņskolas un flautas izvēle man iemācīja darba tikumu, atbildības sajūtu, pienākuma sajūtu, pacietību un kārtības izjūtu pret to, ko tu dari. Tās ir tādas pamatvērtības, kas ir visam mūžam. 

Sana: Tas viss ietilpst tajā buķetē, un mēs no mazām dienām pieradām pie tā, ka ir jāsadala laiks ļoti apzinīgi un apzināti un jāuzstāda sev prioritātes ikdienā, ko mēs liekam kā galveno. Bez tām stundu neizspēlēšanām mēs nekur netiktu.

Mēdz teikt, ka bērniem, kas iet mūzikas vai sporta skolā, ir tāda kā nozagta bērnība – viņiem agri nākas saprast, ka ir jāstrādā, jāvelta laiks, lai panāktu labu rezultātu. Daži varbūt teiks, ka bērniem ir jāspēlējas un jābauda bezrūpīga bērnība. Kā jums šķiet – vai mūzikas skolās iegūtās dzīves zināšanas pēc tam noder jebkuras jomas profesionālim? Vai arī jums, tāpat kā Raimondam Paulam, bija skumji jānoskatās, kā citi spēlē futbolu, kamēr jūs trenējāties spēlēt savu instrumentu?

Dita: Es varbūt biju tāds bērns, kurš bija ļoti tendēts, jo man ārkārtīgi patika flauta no pirmā brīža, un tur milzīga nozīme ir manam skolotājam Imantam Sneibim, kurš radīja tādu prieku un radošo garu pret visu, ka, Sana ir mans liecinieks, es lielākoties pat uz klases vakariem, diskotēkām netiku, un es to nenožēloju. Bet es varbūt esmu tāds tips. Ir kādi, kam tas pietrūka, bet tie varbūt arī nekļuva par mūziķiem un nekāpa pēc tam uz skatuves. Es nodevos flautai un tam darbam bez nožēlas. Tas ir mans stāsts.

Sana: Es arī neizjutu, ka man kaut kas būtu atņemts no bērnības, absolūti nē. Bet tas, ka bija paralēli arī tā pienākuma izjūta, ka es pati vēlējos nokļūt šajā skolā, es biju ārkārtīgi apzinīga meitene – ja biju kaut ko apsolījusi, tad man tas bija jādara. Līdz ar to, atnākot uz Dārziņskolu 3. klasē, es zināju un apzinājos, kas mani sagaida. Tā bija mana vēlēšanās, es zināju, ka vēlos kļūt par mūziķi un kas man ir tā labā jādara. Tā kā man arī nebija jautājumu vai kaut kāda apdalīšanas sajūta, ka es nevaru darīt to, ko citi bērni dara. Mūsu laikā jau arī tā nebija – mēs visi bijām apmēram līdzīgi Dārziņskolā, mums nebija tādu, kas daudz vairāk kaut kur brauc vai ceļo, vai iet uz citiem pulciņiem. Tāpēc nav tāda salīdzinājuma. 

Dita: Bet tik un tā man bija draugs pēdējās klasēs, un es paspēju baudīt arī savu jaunību tajā ziņā, neatņemot neko darbam. Tā ka nevar teikt, ka mēs bijām kā zirdziņi ar klapītēm uz acīm. Tā nebija. Bet jaunībā jau visu var paspēt! Un lielā mērā tā ir gudra plānošana. 

Sana: Mums bija ļoti jauki pasākumi, mēs devāmies kopā uz koncertiem, braucām ārpus Latvijas uz koncertiem, varējām pavadīt laiku ar draugiem.

Dita: Kur tad mēs braucām?

Sana: Uz Ukrainu mēs braucām. Bet varbūt bija jau akadēmijā, varbūt es jaucu.

Dita: Man liekas, ka bijām tikai Sanktpēterburgā, liekas, 10. klasē. Ar koncertiem mēs pa Latviju braucām. 

Sana: Mums tie bija ļoti interesanti brīži, kad varējām pavadīt laiku kopā.

Dita: Jā, bet darbs vienmēr bija pirmajā vietā. 

Jūs arī pašas esat skolotājas un redzat šodienas bērnu bērnību. Laiki ir mainījušies, tagad ir tehnoloģijas un visādas citas izmaiņas, bet vai savā būtībā mūsdienu bērni ir tādi paši bērni kā jūs? 

Dita: Es varu runāt tikai par Dārziņskolas pieredzi, un es domāju, ka šīs skolas bērni joprojām ir īpaši bērni. To visi uzsver, ka bērni nav mainījušies. Vismaz manā skolā, manā klasē. Es redzu, cik ļoti viņi cenšas, cik ļoti viņi ir atbildīgi. Kaut kā mūsu skolā, vai tas ir caur mūziku vai caur aizņemtību, viņiem nav laika vispār darīt muļķības. Mēdz jau viņi šad tad, bet tas nav tā uzkrītoši, ka viņi tikai sēdētu telefonos. Tā tiešām nav. Tātad pamats ir mūzikas izglītība tomēr.

Sana: Es nevaru tik viennozīmīgi teikt. Man šķiet, ka bērni ir citādi. Viņi ir centīgi, bet nav tādi, kā mēs sevi atceramies. 

Dita: Tas, kas ir mainījies – ka viņi daudz vairāk tagad apzinās savas tiesības. Kaut vai tās JVLMA jaunietes, kas drosmīgi tagad runā. Mēs neuzdrošinātos, es domāju. Jo nevajag arī aizmirst, ka mēs tomēr augām padomju laikā. Mūsu skolas beigās sākās perestroika. Es skaidri atceros – mēs piedzīvojām Brežņeva nāvi, Čerņenko, mums bija tā saucamais svinīgais akts. Mēs beidzām skolu, kad, man liekas, tas bija Gorbačovs, kas izdomāja sauso likumu, vai Andropovs, neatceros. Tas taču bija humors – neko nedrīkstēja, drīkstēja tikai lasīt grāmatas, taču mums klasē bija Mārtiņš Klišāns, un tad mēs kafijas tasītēs dzērām tēju, bet vaigi kļuva aizvien sarkanāki… Tā ka mēs esam tādu ļoti plašu laika spektru piedzīvojuši!

Draudzības, kas izveidojušās skolas laikā, man vienmēr likušās īpašas, jo cilvēki ir kopā izauguši ne tikai burtiskā nozīmē, bet arī kopā tapuši par personībām. Un vēlākos dzīves gados iegūtas draudzības ir citādas, jo nav piedzīvota kopā tā personiskā pārtapšana, kas ir arī ļoti intīms un nozīmīgs process. Vai ar skolas laika draugiem ir vieglāk arī kopā muzicēt pat pēc vairākām desmitgadēm? Vai ir vieglāk spēlēt kopā ar mūziķi, kuru atceraties kopš pavisam maza vecuma?

Sana: Es domāju, ka tas palīdz, jā. Tā ir ļoti personīga sajūta, ka tu vari ar to cilvēku arī mūzikā būt kopā. Mēs ar Ditu bērnībā daudz bijām kopā, arī akadēmijas laikā kopā muzicējām ansambļos, un tad bija pauze, jo es 25 gadus biju projām Vācijā. Mēs drusciņ viena otru pazaudējām, bet, kad es atgriezos Latvijā, pilnīgi noteikti zināju, ka gribēšu Ditu uzmeklēt un atkal muzicēt kopā. Varbūt mums ir kādas īpaši tuvas vibrācijas, kas mūs saista un velk kopā, jo mēs zinām, ka mūzikā, ko mēs abas ļoti mīlam, pat dievinām, varam papildināt viena otru. Un tā ir tāda īpaša izjūta, kas ne vienmēr nāk ceļā pretim. Tu vari tiešām izjust to ārkārtīgo gandarījumu, muzicējot kopā ar cilvēku, kurš tev ir radniecīga dvēsele, tuva dvēsele. 

Dita: Es varu tikai pilnīgi parakstīties zem Sanas vārdiem! Un būtībā tie 25 gadi tavā Vācijas trimdā, ja tā drīkst izteikties, tas neko nemaina. Tu satiecies pēc tiem 25 gadiem, un mēs esam tās pašas smējīgās, humorīgās meitenes. Tagad mēģinot, strādājot, daudzas lietas patiesībā notiek ļoti līdzīgi. Tas ir ļoti jauki, un man ir milzīgs prieks, ka mums ir iespēja spēlēt ļoti nopietnu kamermūziku. Tāda privilēģija Latvijā nemaz nav tik bieži. Programmas tiek veidotas, lielā mērā izejot no publikas pieprasījuma, un, kā Lielās mūzikas balvas 2023 pasniegšanas ceremonijā nupat teica Reinis Zariņš, lūdzu, aiciniet mūs! Tā ir, kamermūzika nav tas populārākais mūzikas veids. Tāpēc mums ir liela pateicība, ka koncerti būs.

Sana: Arī šajā ziņā laiki ir mainījušies, jo, atceroties savu vecāku radošo dzīvi, tajā laikā, man liekas, kamermūzika ziedēja un plauka, un tai bija cits novērtējums. Tagad ir ienākušas jaunas strāvas, laiki ir mainījušies, ir daudz kam jāiet līdzi, un tas, kurš nav tik lokans un elastīgs, viņam nav nemaz tik viegli iet tā, kā laiks to pieprasa. Bet es ļoti labi atceros kā bērns un jauna meitene, ka tas bija unikāls laiks, kurā mani vecāki varēja savu muzikālo briedumu tajā nišā izkopt savu tālaika iespēju robežās. Un izdzīvot to laimi – nodarboties ar kamermūziku.

Mēdz teikt, ka pieaugušie dzīves laikā kļūst ciniski, kritiski, pārāk nopietni, tāpēc jācenšas saglabāt sevī to iekšējo bērnu, kas var piedzīvot spilgtus pārdzīvojumus, atrast prieku mazās, ikdienišķās lietās un tikt pārsteigts atkal un atkal. Vai jūsos tas iekšējais bērns vēl dzīvo, vai jau ir rūpju un ikdienības pārmākts?

Dita: Man liekas, ka pilnīgi viennozīmīgi ir! Es tiešām tā arī jūtos – kā draiska meitene joprojām.

Sana: Jā, man arī nekas nav mainījies, mēs esam absolūti dvēselē tādas pašas, kādas bijām. Ļoti daudz ir no iekšējā bērna – mēs esam ļoti emocionālas joprojām, kā mazas meitenes, atkal kopā satikušās. Tas ļoti palīdz, ka mēs arī saprotam pašas, ka esam kā bērni.

Dita: Un man liekas, ka tas ir tas, kas ļoti palīdz darbā ar bērniem. Jo mēs saprotamies kā līdzīgs ar līdzīgu, kad tas ir nepieciešams. Man ir viena meitenīte, kas nāk ar mazu, mīļu rotaļlietu, un tad es vienmēr to rotaļlietu samīļoju. Mums bija tikko Valsts konkurss, un viņai līdzi sunītis, mantiņa. Un es saku: “Zini kā darīsim, es ielikšu to sunīti savā somiņā, un viņš klausīsies, kad tu spēlēsi, un turēs īkšķus par tevi.” Un viņa ar vislielāko laimi to uztvēra. Un sunītis nāk vienmēr arī uz eksāmeniem. Un ja manī nebūtu šī sapratne un iekšējais bērns, es teiktu – ko tu te ņemies? Meitenes klases audzinātāja uz kaut ko tādu skatās šķībi. Bet, kad bērni jūt šo sapratni, viņi atveras. Un tad, kad tu viņiem šādā veidā nāc pretī, tad viņi izpilda ar prieku to visu vajadzīgo arī tad, kad tu pret viņiem esi stingrs un prasīgs.

Saistītie pasākumi


JŪNIJS