Vienlaikus aizkaitinājums par citu skaļo ēšanu norāda uz mūsu priviliģēto stāvokli – mums ir resursi. Un brīdī, kad sastopamies ar lieliem dzīves izaicinājumiem, vai kaut kas atgadās ar mūsu tuviniekiem, šie kaitinošie ikdienas paradumi aizmirstas un kļūst maznozīmīgi. Mēs pārstājam cīnīties cits ar citu.

“Uztveriet mani nopietni, es vairs neesmu bērns! Mana māsa uzskata, ka viņa var mani komandēt tikai tāpēc, ka ir vecāka. Un manam skolotājam es nepatīku tikai tāpēc, ka man nepadodas matemātika. Bet man ir citas īpašības, kuras viņi neredz. Es varu lēkt. Tiešām ātri. Augšā un lejā, iekšā, ārā un visapkārt. Dzīve vienkārši nav godīga. Daži cilvēki ir pamanāmāki un saņem vairāk uzmanības, kamēr tie, kuriem ir problēmas, vienmēr tiek aizmirsti.”

Izrāde tapusi projekta “CirqueMusique” ietvaros. Radošo darbnīcu laikā jaunieši dalījās pārdomās par to, kādu viņi redz pasauli un kādas ir viņu attiecības ar citiem cilvēkiem un pašiem ar sevi. Atbildēs bija dzirdamas gan cerības par to, kādā pasaulē viņi gribētu dzīvot, gan tas, ko viņi šobrīd uzskata par netaisnīgu savā dzīvē. 

Kombinējot jauniešu pārdomas un radošo darbnīcu laikā attīstītos cirka elementus, dramaturģe Ance Muižniece radījusi stāstu par dažādu indivīdu attīstības ceļu līdz sevis un pasaules pieņemšanai. Ceļš sākas ar šaurāko loku (es – kā daļa no ģimenes), tālāk pievēršas vidējam lokam (draugi). Vēlāk tas aizved pie lielā loka (sabiedrība), lai noslēgumā atgrieztos pie sevis (es) jau ar citu izpratni par sevi un pasauli.

Izrādi veido četri skaņdarbi, kurus radījuši komponisti – Krists Auznieks, Platons Buravickis, Linda Leimane un Santa Ratniece. Četrās ainās tos uz skatuves izspēlē un atspoguļo pieci cirka mākslinieki un pieci mūziķi.

Izrādes mērķauditorija: jaunieši vecumā no 13 līdz 18 gadiem