Šajā izrādē horeogrāfs un dejotājs Kirils Burlovs runā par likteni, kādu piedzīvojuši daudzi slaveni dejotāji: noskriet kā vienā elpas vilcienā savu īso, spilgto karjeru, un, tikai kad viss jau cauri, sākt meklēt savas dzīves nozīmi, un to pašu vien pagātnē. Kirils tādēļ pats savā karjerā uz gadu apstājās, lai izsvērtu tālāko ceļu. Šī izrāde ir zīmīga ar to, ka Kirils šeit dejo dejotāju — lomu, kas ir viņš pats. Pianista Reiņa Zariņa piemeklētie latviešu dzejas panti vieno izrādes posmus un kalpo kā tilts starp mākslinieku un klausītāju redzespunktiem. 

Lai arī Reinis un Kirils abi ir mācījušies zem viena jumta — E. Dārziņa Mūzikas un Horeogrāfijas vidusskolā, viņi iepazinās tikai Londonā, kur abi pašlaik dzīvo un strādā. Gan Kirilam, gan Reinim ir raksturīga vēlme ar savu mākslu radīt kaut ko jaunu, un tā jau pēc neilga laika abi mākslinieki nolēma sadarboties. Starp šo sākotnējo vienošanos un pirmo reālo rezultātu ir pagājuši aptuveni trīs gadi, kuru laikā oriģinālās idejas piedzīvojušas neskaitāmas pārvērtības. Mākslinieki atzīst, ka šis veidošanās laiks ir bijis ļoti vērtīgs, lai atmestu daudz lieka un nonāktu pie tā, kas abiem šķiet patiešām nozīmīgs.