Viegli lasīt

Orests Silabriedis

Pirms dažām dienām piezvanīja kolēģe valodniece, un viņai bija jautājums – vai no Jurjānu Andreja esam pārgājuši atpakaļ uz Andreju Jurjānu. Saku – man pirmā dzirdēšana. Saka – viņai skolēnu dziesmusvētku rīkotāji visās programmiņās atlabo atpakaļ no Jurjānu Andreja uz Andreju Jurjānu. Uzreiz acupriekšā Oļģerts Grāvītis ar tekstu – manu zēn, tikai un vienīgi Jurjānu Andrejs.

Domāju – varbūt esmu atpalicis no tendencēm (lai kādas tās būtu).

Bet tad atcerējos citas kolēģes jautājumu – vai tagad ir Emīls Melngailis ierastā Emiļa Melngaiļa vietā? Tā tas rēgojas Nacionālās enciklopēdijas vietnē enciklopedija.lv. Veru vaļā – jā, Emīls Melngailis. Šķirkļa autoram Arnoldam Klotiņam ne jausmas, kuram labpaticies modernizēt Emili. Tas pats ar Jurjānu Andreju – primārais vārds ir Andrejs Jurjāns, pēc tam pieticīgi iekavās Jurjānu Andrejs. Sak, ir jau visādas arhaiskas formas, bet ko nu mēs te jokosimies ar tām. Tak jau arī mīksto ŗ vairs nelietojam, un arī ch ir izzudis.

Tā nu tu, cilvēk, stāvi apjucis starp tradīciju un tendencēm.

Visapkārt arvien vairāk iesakņojušos parādību, kas liekas vairs neizlabojamas. Saka gan, ka valodas lietotāji laika gaitā paši definē, kas ieaugas un kas nē.

Visticamāk, neviens vairs neatsauks dzīvē diferencētu “ka” un “kad” lietojumu.

Visticamāk, nebūs tā, ka cilvēki ievēros dubultuzvārda pareizu rakstīšanu, bet taču tomēr tik ļoti kaitina versijas “Bērziņa - Priede” vai “Ķīsis — Platpieris” tā vietā, lai pareizi un glīti lietotu defisi bez atstarpēm “Trusis-Kumeliņš”.

Visticamāk, mēs arvien biežāk nelocīsim lokāmus nosaukumus un teiksim – “Latvijas Pasts” darbinieki šodien rīko streiku, “Latvijas Sabiedriskais medijs” kritizētājiem atkal misējies.

Visticamāk, vairosies lielo burtu daudzums nosaukumos – “Kā Svece Deg” vai “Miglā Asaro Logs”, vēl tik nav “Gaismas Pils”, bet gan jau būs.

Bet tad arī jautājums – cik mūsu vidū ir tādu, kam vispār interesē defises, lokāmība, liel- vai mazburtība, Jurjānu Andrejs vai Emilis Melngailis. Kur nu vēl Jānis Zālīts, kas vēl nesen bija Jānis Zālītis, bet tagad pārkārtojies atpakaļ un ir Jānis Zālīts, kā viņš pats sevi visu mūžu saucis.

Kā lai te tiek gudrs starp valodas dzīvošanu pašai savā nodabā un to, ko negribētos un arī nevajadzētu mainīt?!